Ar katru brīdi tuvojamies izšķirošajam referendumam, kurā uzzināsim, cik mūsu pilsoņu atbalsta latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu bez kādām iebildēm, piebildēm vai atrunām. Skaidri un gaiši vēlēšanu zīmē ievelkot krustiņu “pret”…
Un ar katru brīdi jūtu, kā palielinās spriedze sabiedrībā. Lai gan vienmēr esmu domājusi, ka esmu toleranta pret citādiem viedokļiem, tagad sevi pieķeru – nemaz tik mierīgi neprotu ieklausīties daža teiktajā, kāpēc būtu jābalso “par” krievu valodu.
Brīvdienās sastapu krievu tautības cilvēku, kurš nu jau vismaz 40 gadus dzīvo Latvijā, lieliski visu saprot latviski, bet nerunā. Kāpēc? Viņam esot kauns kaut ko pateikt nepareizi. Noklusēju, ka lielāks kauns ir tik ilgi neiemācīties latviski. Taču pēc tam padomāju un secināju – nelaime ir tā, ka viņam nav bijusi nekāda vajadzība runāt, jo apkārtējie saprot viņa krieviski teikto. Kāpēc pūlēties, ja daudzi latvieši arī runā ar viņu krievu valodā? Mēs paši sev un daudziem cittautiešiem esam izdarījuši “lāča pakalpojumu”.
Pēc referenduma mācītājs Juris Rubenis un vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki aicina uz izlīgumu visu tautību cilvēkus Latvijā. Nevar palikt katrs “savos ierakumos” kā Raivis Dzintars un Nils Ušakovs, jo tā neveidojas dialogs. Vēlme piespiest mācīties latviski rada pretreakciju, par to esam pārliecinājušies vairākkārt. Tā ir versija par folkloru kļuvušajam teicienam “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!”. Izrādās – latviešu valodas kursos mācīties vēlas tik daudzi, ka jau pēc stundas nav brīvu vietu. Varbūt velns nav tik melns, kā to mālē?
