Beidzot pie mums arī ir uzsnidzis baltais, mīkstais sniegs, sagādājot lielu prieku bērniem, bet sētniekiem un ceļu dienestu speciālistiem ievelkot rūpju rievu pierē, jo jāgādā, lai ceļi un ietves būtu attīrītas.
Bet ne par to ir stāsts –…
Bet ne par to ir stāsts – šoreiz par to, vai cilvēku domas šodien spēj būt tikpat tīras, gaišas kā baltais, tikko uzsnigušais sniegs, un vai cilvēki maz prot vairs tādas domas domāt? Uz šādām pārdomām vedina ļoti daudzas ikdienas situācijas, kur pat par sīkumiem cilvēki izsakās tik nicinoši, skaudīgi un ar ļaunumu, ka bail paliek! Vai šādu rīcību mēs varam skaidrot ar valsts grūto ekonomisko situāciju? Droši vien, ka daļēji noteikti, bet esmu pārliecināta, ka otru daļu veidojam mēs paši savās domās, sirdīs un, kā sevi noskaņojam, tā arī dzīvojam. Daudziem patīk savās ikdienas likstās vainot citus – ikvienu, tikai ne sevi, lai gan tieši ar sevi vajadzētu sākt vispirms. Reizēm šķiet, ka līdzcilvēki ir aizmirsuši, kā skan labi vārdi vienam par otru, kā ir uzsmaidīt, pateikt paldies un savu reizi uzslavēt otru. Turklāt – tas neko nemaksā! Jo nav taču tādas vienas lielas, lielas laimes – tā sastāv no sīkām ikdienas laimītēm. Un varbūt kādā konkrētā brīdī mazā laimīte ir labais vārds. Bet, ja mēs nespējam priecāties par ikdienas mazajiem prieciņiem, novērtēt to, kas mums ir, tā arī laimi nesastapsim – tā ik dienu paslīdēs garām nepamanīta… Krāsu spektrā baltā vēstī par emocionālu pacēlumu, cilvēka dvēseles tīrību un spēju pasaulē raudzīties kā brīnumā. Domāsim vairāk baltas domas un, kas zina, notiks brīnums…
