Gaujienietis Dominiks Grizāns par savu dzīvi teic, ka tajā iet kā pa viļņiem – te augšā, te lejā. Dominiks atklāj, ka šobrīd ir virsotnē, tāpēc esot jāgaida, kad būs kritums.
Gaujienietis Dominiks Grizāns par savu dzīvi teic, ka tajā iet kā pa viļņiem – te augšā, te lejā. Dominiks atklāj, ka šobrīd ir virsotnē, tāpēc esot jāgaida, kad būs kritums. Iespējams, tieši tas cilvēka dzīvei piešķir asumu un īpašu vērtību.
Jau sarunas pirmajos mirkļos ir skaidrs, ka Dominikam patīk labs humors un ka viņš nepieder pie tiem, kas par dzīvi mēdz žēloties.
Gaujienā D.Grizāns ir ienācējs – dzīvo tur sešus gadus. Šai vietai esot pieķēries ar sirdi un dvēseli.
“Sievai te dzīvoja vecāki. Izlēmām, ka pirksim māju, un divu mēnešu laikā pārcēlāmies uz Gaujienu. Šajā mājā neviens nedzīvoja, pamazām te apkārtni sākām sakopt. Pirms tam dzīvoju dzīvoklī, tagad var izpausties privātīpašnieka instinkti, te sāku ar prieku darboties,” stāsta D.Grizāns.
Pirmrindnieks skolā nebija
Ar Limbažu rajonu viņam bijuši saistīti vairāk nekā 20 gadu. Dominiks joko, ka visi, kam uzvārds beidzas ar -āns, esot latgalieši.
“Skolā nebiju pirmrindnieks ne mācībās, ne uzvedībā. Taču klases audzinātājs teica, ka no manis iznāktu labs pedagogs,” atceras gaujienietis.
Skolotāja vārdiem bija lemts vēlāk piepildīties, jo Dominiks netika uzņemts par Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studentu, kas bija viņa mērķis. Tāpēc D.Grizāns, skolotāja mudināts, iestājās Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā.
Amats mācīja balansēt
Pedagoģiskajā darbā Dominiks nostrādājis 22 gadus. Viņš atklāj, ka labprāt strādātu šajā profesijā arī turpmāk, ja atalgojums būtu lielāks. Mācījis fiziku, vēlāk pēc armijas – militāro mācību. Kad militārās mācības priekšmets pēc Padomju Savienības sabrukuma vairs nebija jāpasniedz, sākās D.Grizāna misija vadošā amatā – sešus gadus viņš bija Dikļu pamatskolas direktors.
“Šajā amatā vajadzēja mācēt balansēt un būt opozīcijā pret citiem. Tas bija padomju laiks, nebija viegli,” saka Dominiks.
Izbrīna vietējo attieksme
Kad pārcēlies uz dzīvi Gaujienā, Dominiks tika ievēlēts arī par pagasta padomes deputātu. “Tas mani pārsteidza, ka iedzīvotāji uzticējās ienācējam. Iespējams, ka viņi vēlējās kaut ko jaunu. Šajā sasaukumā atteicos no deputāta pienākumiem, jo pusgadu mācījos Rīgā, elektriķu kursos,” uzsver D.Grizāns.
Divus mēnešus Dominikam ir jauns amats – viņš ir pagasta komunālās saimniecības vadītājs. Vīrietis bilst, ka viņam esot apnikušas visas savienības.
“Izjuka Padomju Savienība, man vairs nebija darba. Iestājāmies Eiropas Savienībā, pazaudēju darbu muitā. Kad būs nākamā apvienošanās, paredzu, ka atkal manā dzīvē būs izmaiņas,” viņš spriež.
Gatavs kļūt par vectētiņu
Pedagoģiskās darba gaitas savulaik iepazīstinājušas Dominiku ar nākamo dzīvesbiedri Anitu, arī skolotāju. Nākamgad abi svinēs 30 gadu kopdzīves jubileju.
“Strādājām vienā skolā – es biju direktors, bet viņa – vietniece,” stāsta Dominiks. Ar sievu Anitu darbojies vidējās paaudzes deju kolektīvā. Brīvajā laikā ziemā Dominikam patīk doties medībās (ir mednieku kolektīva “Gaujmala” dalībnieks) vai darboties ar koku.
Meitas jau uzsākušas patstāvīgu dzīvi, tāpēc mājās saimnieko divatā ar kundzi. “Meita Ritma šovasar apprecējās un dzīvo Dienvidamerikā. Ceru, ka viņa pārcelsies dzīvot uz Eiropu. Jaunākā meita Inga strādā Jelgavā,” par ģimeni stāsta D.Grizāns.
Viņš esot samierinājies, ka uz Gaujienu neviena atpakaļ nenāks. Dominiks joko, ka viņam sākot patikt mazi bērni.
“Laikam ir pienācis vecums, kad sāku ilgoties pēc mazbērniem,” atklāj gaujienietis.
Māk pieņemt dzīvi
Pēc horoskopa Dominiks esot Mežāzis, lai gan dzimšanas diena ir uz robežas ar Ūdensvīra zīmi. Kādreiz vīrietis prātojis, kāpēc citiem ir daudz kas tāds, kā nav viņam, arī naudas.
“Tad es nomierinājos. Sapratu, ka dzīve mani ir ielikusi noteiktā vietā. Diez vai varu pārāk augstu uzlēkt, varu tikai palēkāt. Visu laiku par eksistenci ir jācīnās un jāprot dzīvi pieņemt tādu, kāda tā ir, taču jāprot saskatīt arī skaisto. Šāda Darvina teorija darbojas starp cilvēkiem. Pats esmu dzīvespriecīgs cilvēks,” spriež viņš.
D.Grizāns uzskata, ka katrs pats veido savu dzīvi, kas cilvēkam rada iespējas. “Būtiski, vai tās tiek izmantotas. Esmu centies to darīt,” secina viņš. Grūtāk esot pieņemt to, ka laiks ātri skrien. Jaunībā tā neesot bijis.
Vēlas būt noderīgs
Dominiks atklāj, ka kādu laiku izbaudījis arī bezdarbnieka ikdienu. Tie bijuši grūti laiki, jo sieva ģimenē bija vienīgā pelnītāja, abas meitas tolaik studējušas, pats mācījies bezdarbnieku kursos Rīgā.
“Tas tomēr manu pašapziņu grauza, jo vīrietim ģimenē ir jābūt naudas pelnītājam,” neslēpj Dominiks.
Viņam esot bijusi vēlēšanās sameklēt kaut jebkuru darbu, tomēr uz skolu strādāt nav gājis.
“No jebkuras situācijas var atrast izeju. Nepatīk, ka gados jauni cilvēki čīkst. Vajag censties strādāt, lai gan darba augļi nebūs uzreiz,” saka viņš.
Prot arī paslinkot
Kaimiņi Dominiku dēvē par darbarūķi. Viņa mājas apkārtne allaž ir sakopta, bet pagastā rīkotajos konkursos sakoptā sēta ierindojas godalgoto skaitā. Viņš slavē, ka sieva Anita savukārt rūpējas par ziediem un par to, lai mājās neizzustu pavarda siltums un būtu omulīgi.
“Slinkot arī protu. Patīk būt sabiedrībā un būt noderīgam ar savu darbu. Tagad jūtos labi, ka man ir darbs un tepat, Gaujienā, to ilgu laiku meklēju,” saka viņš.
Grūtākos brīžos Dominiks meklē kādu nodarbošanos – veido darbus no koka. Pie skaistā vārda Dominiks ticis, jo ciemā, kur dzīvojis, bijuši divi mācītāji. Viens no viņiem bijis Dominiks. Kad viņš jautājis mammai par šo izvēli, viņa teikusi: “Būsi mācītājs!” Zināma taisnība tam ir, jo skolotāja darbs Dominikam licis mācīt citus.
