Es vakar pie Alūksnes robežas biju
Un Dores kalnu tur ieraudzīju.
Uzkāpu augšā un parunājos ar vēju,
Un gandrīz neticēju, ko sadzirdēju.
Olimpiskā uguns ceļā uz Soču pusi
Maskavā vairākreiz nodzisusi.
Vai tiešām tas būtu kā mājiens ar mietu
Par Olimpiādes norises vietu?
Alūksnes vārds Eiropā izskanējis –
Kāds koris zelta diplomus iegūt spējis.
Nu degunus celsim augstāk par Dori
Un leposimies ar mūsu Atzeles kori.
Bet vēl te vietējiem lielākie prieki –
Mēs vairs neesam tukšinieki.
Beidzot piešķirts tas finansējums,
Lai kafijai nebūtu jātaupa krējums.
Nebūs vairs jāskopojas ar pošanu
Un brūža kā tautas nama atjaunošanu.
Nevajadzēs vairs nervus sabeigt,
Varēsim iesāktos remontus pabeigt.
Pats galvenais – Saeimā nacionāļi
Nelec vairs gaisā kā gailēnu cāļi.
Īpašās prasības uzstādot,
Beidzot par budžetu vienoties prot.
Šis varbūt ir lielākais ieguvums,
Jo nākamgad eiro jāapgūst mums.
Tas tiešām latviešus vairāk spēs vienot,
Kā sadzīvot patiesāk – mīlot un cienot.
Vēl varētu apsveikt kā Dumpi, tā Dreģi
Ar Alūksnes kritušo ābolu Munameģi.
Bet vai nu viņi to apskatīt nāks,
Jo tikai pa sapņiem kāds kopā tos vāks.
