Kad pirms 25 gadiem veidoja Tautas fronti, dominēja vēlme ne tikai atgūt Latvijas brīvību un neatkarību, bet arī veidot savu valsti latvisku. Kas ir latviskums? Nav viegli atbildēt, jo tas ir kopums, kurā ietilpst gan mūsu tautas izpratne par vērtībām, par sadzīvi, tradīcijām un savstarpējām attiecībām, gan dabas, krāsu un mūzikas izjūta, gan piederības sajūta valodai, valstij un tautai. Latvietība ir kā viduspunkts, ap kuru svārstās ikkatrs no mums domās un darbos. Toreiz teicām – kaut pastalās, bet brīvi. Tagad var secināt, ka tas bija tukšs sauklis bez seguma. Pastalas var apaut katrs. Bet vai tāpēc vien kāds kļūs latvisks? Tikpat labi par latvieti varētu kļūt, ēdot pelēkos zirņus ar speķi, ko atzīst par latviešu nacionālo ēdienu. Mūsu valsts lielākie patrioti – Nacionālās apvienības biedri – savu īpašumu ir gatavi pārdot uzturēšanās atļauju kārotājiem, lai gan vārdos pieprasa tās vispār atcelt. Kad sev jautāju, vai pārdotu zemi ārzemniekam, kas maksā vairāk nekā kaimiņš, nevaru droši atbildēt ne “jā,” ne “nē”.
Vai šajos gados, dzīvojot brīvā un neatkarīgā valstī, esam kļuvuši latviskāki vai vismaz gudrāki, labāki, varbūt garā bagātāki? Jā, nenoliedzami mums ir talantīgi cilvēki, kas visai pasaulei apliecinājuši izcilību mākslā, zinātnē, sportā, uzņēmējdarbībā… Ar viņiem varam lepoties. Taču kļūst skumji, kad redzam, kāda ir kultūras ministra attieksme pret Nacionālo operu, kad labklājības ministre runā par nenopelnītām pensijām, kad finanšu un ekonomikas ministrs sacenšas nodokļu likmju noteikšanā. Turklāt “pofigisms”, kas tik spilgti izpaužas valstsvīru un politiķu uzvedībā, arvien vairāk ir jūtams sabiedrības ikdienā. Ir izveidojusies patērētājsabiedrība, kurā visu nosaka cilvēku vēlmes un iegribas. Tādi cilvēki kā Rundāles pils direktors Imants Lancmanis šķiet kā no cita gadsimta ieradušies. Taču tieši viņi ar savu garīgo apvārsni un inteliģenci “uztur debesis, no kurām gaisma nāk pār visiem”, atzīst rakstniece Anda Līce.
Kāpēc esam aizgājuši tik tālu no sākotnējiem ideāliem? Vai bija vērts sapņot un cīnīties, ja tagad arvien biežāk paužam neapmierinātību ar notiekošo? Atbildi uz šiem jautājumiem atradu mācītāja Jura Rubeņa atziņā: “Pasauli nemaina skaistas apņemšanās, bet pārmainīti cilvēki. Nevar notikt pārmaiņas, ja cilvēki cits citu apsūdz, bet nav gatavi kaut ko mainīt sevī.” ◆
