Dzīvnieku aizsardzības likums paredz, ka pašvaldībām ir pienākums noteikt konkrētas vietas un kārtību, lai suns neapdraudētu apkārtējos. Līdz ar to Alūksnes novadā precizēts, kurās teritorijās ar suni drīkst uzturēties, kur tas nav atļauts, kā arī noteikta konkrēta vieta, kur suns drīkst atrasties bez pavadas, ja saimnieks spēj pilnībā kontrolēt dzīvnieka uzvedību.
Proti, ar suni ir atļauts atrasties jebkurā laikā un vietā, izņemot atsevišķas teritorijas, – brīvpieejas sporta laukumi, bērnu rotaļu laukumi, pašvaldības ēkas, mītiņu, gājienu, piketu norises vietas, publiskās peldēšanās vietas un kapsētas. Noteikumos iekļauts punkts, kas paredz, ka iepriekš minētie ierobežojumi neattiecas uz suni pavadoni, suni asistentu un suni terapeitu, kā arī dienesta suņiem pienākumu pildīšanas laikā un suņiem, kuri piedalās īpaši organizētos publiskos pasākumos. Alūksnes novada pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktā publiskā vieta, kur atļauts pastaigāties ar suni bez pavadas, ja suņa īpašnieks vai turētājs spēj kontrolēt suņa uzvedību, ir meža teritorijā “Siseņu priedes” Kolberģa ielā 4, Alūksnē. Šie ierobežojumi neattiecas uz tādiem pasākumiem, kas saskaņoti ar pašvaldību un organizēti ar suņu sacensībām, izstādēm vai paraugdemonstrējumiem.
Piedzīvojis suņa uzbrukumu
Strautinietis Harijs Buliņš, kurš pats savulaik bijis suņa saimnieks un arī vecāku pilsētas mājās pieskatījis diezgan nepaklausīgu četrkājaino draugu, kurš mēdzis pasprukt brīvsolī, – koriģētos noteikumus vērtē atzinīgi. Vienīgais, kas noteikumu grozījumos viņu mulsina, ir aizliegums sunim atrasties kapsētā – to viņa ieskatā vajadzētu atļaut. “Vēl es aizliegtu pilsētā pa nakti turēt suni voljērā, ja viņš rej. Saimniekam vajadzētu atrast iespēju suni izguldīt mājā, nevis bojāt kaimiņiem naktsmieru un nervus,” komentē H. Buliņš. Viņam bijusi arī nepatīkama pieredze. “Skriešanas treniņa laikā uz lauku ceļa, no kādas mājas izskrēja paliels suns, kurš lēca virsū, iekožoties augšstilbā, pēc tam atlaida vaļā un izdarīja to pašu otrreiz –
otrā kājā! Lieki teikt, ka biju šoka stāvoklī. Turklāt māja atradās diezgan tālu no ceļa. Par laimi, suns bija potēts. Saimniece taisnojās, ka šad tad bērni, nākot no skolas, sunim metuši ar akmeņiem, –
varbūt tas bija iemesls viņa uzvedībai, bet tas, protams, saimniekus neattaisno,” saka strautinietis. Viņš kritiski vērtē suņu saimnieku apgalvojumu, ka viņu dzīvnieks nekož. “Suns ir cilvēka draugs, bet var būt arī ierocis, ja būs attiecīgi apmācīts. Kopumā jau stāsts nav tik daudz par suņiem, bet gan par viņu saimniekiem,” saka H. Buliņš.
Vēlas justies droši
Suņus, kuri brīvi pastaigājas publiskās vietās, reizēm var sastapt arī Jaunlaicenē, kur ceļa malā dzīvo Iveta Kovtuņenko. Viņai pašai šobrīd suņa nav, bet ir trīs kaķi. “Tā kā man ap māju nav sētas, nevaru atļauties turēt suni. Ļoti labi saprotu, ko nozīmē, kad mājās dzīvo suns, tāpēc esmu atbildīga pret sevi un citiem,” stāsta I. Kovtuņenko. Viņa piekrīt tam, ka suns bez pavadas nedrīkst atrasties ārpus savas teritorijas. “Ir pieredze, ka klaiņojoši suņi ir manā teritorijā, bet mani tas neapmierina – vēlos savā pagalmā justies mierīgi un droši. Man ir terase – ir bijis, kad izlieku ārā bļodu ar auksto gaļu, lai tā atdziest, nāku pēc laiciņa atpakaļ, un bļoda tukša! Bijis arī tā, ka krēsli terasē ir suņu apskādēti. Esmu piefiksējusi fotogrāfijās tos suņus, kuri brīvi skraida, un tad ar saimniekiem mierīgi parunājos, lai tas vairs neatkārtojas,” savā pieredzē dalās I. Kovtuņenko.
Viņa iesaka cilvēkiem vairāk uzņemties atbildību. “Pie manis vasarā ciemojas mazbērni, arī tad vēlos drošību savā pagalmā, jo svešs suns var uzvesties neadekvāti, to es nekad nevaru paredzēt.
Mani novērojumi ir tādi, ka pamazām suņu saimnieki Jaunlaicenē kļūst atbildīgāki, varbūt tas ir pateicoties stingrākiem noteikumiem,” viņa spriež.
Vienīgi žēl esot redzēt situācijas, kad suns piesiets ķēdē un nepārtraukti rej. “Tās ir ciešanas dzīvniekam. Būsim atbildīgi par saviem mājdzīvniekiem, lai tie netraucētu līdzcilvēkiem un vienlaikus justos labi,” novēl I. Kovtuņenko.
Situācija uzlabojusies
Alūksnes novada pašvaldības policijas priekšnieks Ardis Tomsons skaidro – pašvaldība nosaka teritorijas, kur var palaist suni bez pavadas, un tie nevar būt publiski pasākumi. “Piemēram, pie Līkā bērza nevar palaist suni bez pavadas, jo tā ir atpūtas vieta, – arī, ja tobrīd apkārt nav cilvēku, viņi var parādīties. Jāsaprot, ka uz kapsētu suņi nebūtu jāved pastaigā, – tā ir vieta, kur pieminam mirušos, un tur ir konkrētas uzvedības normas. Tas, protams, nenozīmē, ka gar kapsētu pa ceļu nevar iet ar suni. Ir jābūt tolerantiem,” saka A. Tomsons.
Viņš uzsver, ka Alūksnē nav lielu problēmu ar klaiņojošiem suņiem. “Ir situācijas, kad cilvēks ir vienaldzīgs, palaiž brīvi skraidīt savu suni, un tas rada neērtības citiem iedzīvotājiem. Laiku pa laikam kāds ziņo, ka nācies sastapties ar klaiņojošu suni. Īpaši uztraucas tie, kuriem pašiem ir mājdzīvnieki, jo, piemēram, lielāks suns var nodarīt kaitējumu mazākam,” par nedrošajām situācijām stāsta A. Tomsons. Ja salīdzina ar situāciju, kāda bija pirms gadiem desmit, tad šobrīd saimnieki kļuvuši apzinīgāki. “Var jau arī uzreiz pateikt, vai konkrētais suns ir regulārs klaiņotājs vai vienkārši noklīdis un ir apjucis. Mums ir arī čipu nolasītājs, līdz ar to varam atrast saimnieku,” stāsta A. Tomsons. Ja suņu saimnieki nav atbildīgi, gaidāms sods. Par suņa vešanu bez pavadas, pārkāpjot noteikumus, piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskai personai līdz desmit naudas soda vienībām. Kā skaidro, viena naudas soda vienība ir pieci eiro. “Ne vienmēr suņa uzvedībā vainojams dzīvnieks, bieži vien tieši cilvēks ir tas, kurš rada problēmas,” atzīst A. Tomsons.
Mājdzīvnieks nav spēļmantiņa
Biedrības “Remis” valdes priekšsēdētājs Agris Naglis piekrīt, ka visiem suņiem noteikti jābūt pie pavadas, atrodoties ārpus savas privātās teritorijas. “Jāsaprot, ka suns ir suns, – dzīvnieks nav prognozējams,” viņš uzsver. Speciālists vērtē, ka tie suņi, kuri ir nemierīgi uz ielas, visticamāk, tādi ir arī mājās. “Visa problēma ir tā, ka jābūt paklausībai. Kur to apgūt? Suņu skolā. Kad redzu uz ielas, ka suns paklausīgi iet blakus savam cilvēkam, šaubu nav, ka viņš ir apmācīts suņu skolā. Saimnieks nevar teikt – ak, mans suns jau ir paklausīgs, mierīgs, nevienam pāri nedarīs. “Sunim var kaut kas ienākt prātā, un viņš kļūst agresīvs. Pavada ir instruments, ar ko saimnieks var kontrolēt savu dzīvnieku. Uzpurņa lietošana ir jāizvērtē pašam saimniekam, ja vien suns nav atzīts par bīstamu. Arī suņu skolā suņi savā starpā var nesaprasties, tad arī ir ieteicams uzpurnis. Bet pie uzpurņa ir jāpierod,” saka A. Naglis.
Pēdējo gadu laikā viņš nav ievērojis, ka būtu daudz klaiņojošu suņu. “Atceros, deviņdesmitajos gados, kad Alūksnē ienāca dzīvot padomju armijas karavīri, viņiem bieži vien bija mājdzīvnieki. Gadījās tā, ka cilvēki aizbrauca, bet suņi palika. Ikvienam, kurš izlemj savā ģimenē uzņemt suni, ir kārtīgi jāpārdomā, vai viņš ir tam gatavs. Ir taču gadījumi, kad mājdzīvnieku uzdāvina bērnam svētkos, – sākumā bērns ved pastaigā savu jauno draugu, bet ar laiku viņam tas apnīk. Suns nav spēļmantiņa. Tā arī rodas situācijas, ka patversmēs ir daudz pamesto dzīvnieku, un tas ir skumji,” secina A. Naglis. Kā būtisku lietu viņš uzsver to, ka sunim jābūt čipotam, jo nomaldīšanās gadījumā tikai tā var atrast saimnieku.
Jūt cilvēka stresu un ir laba atmiņa
Ja kādam ir bail no suņiem un gadās situācija, kad uz ielas kāds pieskrien, A. Naglis iesaka rīkoties mierīgi. “Nevajadzētu vicināties ar rokām, izdarīt straujas kustības, jo suns to var pārprast. Bez iemesla suns lielākoties nemēdz uzbrukt, vien pieskriet un apostīt, ja vien viņš ir elementāri apmācīts un nav agresīvs. Suns ļoti labi jūt cilvēka stresu,” viņš iesaka.
Ja naktī suns atrodas voljērā un ar savu riešanu traucē apkārtējiem, jānoskaidro iemesls. “Ja ir īsspalvains suns, tad, visticamāk, viņam vienkārši ir auksti. Ir gadījumi, kad, sunim atrodoties voljērā, garāmejošie jaunieši to kaitina, līdz ar to viņš kļūst nikns. Sunim ir laba atmiņa. Jautājums, kāpēc vispār dzīvnieks pa nakti ir voljērā. Un pašos pamatos ir jāizvērtē, kādam nolūkam mājdzīvnieks uzņemts ģimenē, ja visu laiku atrodas ārā,” teic A. Naglis. Jaunu suni var apmācīt, bet, lai pārmācītu jau pieaugušu suni, saimniekam jāapbruņojas ar lielu pacietību. “Ar suni ir jāstrādā, tas nav ne dienas, ne mēneša darbs, tas ir ikdienas darbs, lai varētu sasniegt rezultātu,” stāsta A. Naglis un aicina suņu saimniekus ievērot suņu turēšanas noteikumus.
