Pavasaris. Kādi ir pirmie vārdi, kas nāk prātā, domājot par pavasari? Bērniem pavasaris asociējas ar smaržīgiem ziediem, plaukstošām lapām, sauli un putnu dziesmām. Pieaugušie šo vārdu virknējumu turpinātu arī ar vārdiem – pērnās zāles dedzināšana. Senlatviešu tradīcija, kas nodara lielu postažu.
Par to, vai pērnās zāles dedzināšana ir laba vai slikta, nav manā kompetencē spriest un šķiet, ka arī sabiedrībā vienota viedokļa nav. Tomēr ir skaidrs, ka kaut kas kārtībā nav. Sodi bargi, bet pērnā zāle deg uz nebēdu, līdzi paņemot cilvēku dzīvības un saimniecības ēkas. Sodus arvien palielina, tomēr problēmu tas nemazina. Vai tādēļ tiek dedzināts mazāk un dedzinātājs jūtas atbildīgāks? Tā vien šķiet, ka neviens problēmu pašā saknē pat negrib risināt. Ja vecai zālei tiek piemests sērkociņš, tad ir tikai loģiski apzināties, ka šī vieta nebija sakopta. Nebija nopļauta, nebija apsēta vai govju apēsta. Tāpēc, pirmkārt, augstākos līmeņos būtu jārunā par lauku sakopšanu. Otrkārt, aicināt uz saprātīgu un atbildīgu dedzināšanu. Aizliegums dedzināt un sodi ir radījuši pretēju efektu – piemet sērkociņu, aizmūk un lūr, kas nu būs. Būtu prātīgi ieviest kontrolētu dedzināšanu – noteikt laika periodu, kad kūlu var dedzināt; dedzinot kūlu, dedzinātājam līdz uguns nodzišanai ir jābūt klāt un jākontrolē liesmu virzieni; nedrīkst atļaut kūlu dedzināt bīstamās vietās, piemēram, tuvu mežiem un ēkām. Biologs un vides aktīvists, bijušais vides ministrs un premjers Indulis Emsis ir teicis viedus vārdus: “Latvija ir dedzinātāju tauta, un kamēr šī tauta eksistēs, tikmēr dedzinās kūlu. Šo sērgu iznīdēt nevarēs, to var tikai pieklusināt, un ar to būs jāmācās sadzīvot.”
