Bērnu reanimatologs Pēteris Kļava ir ārsts, kuram nepatīk primitīvisms – viņš popularizē zinātniskās zināšanas par dzīvi, nāvi, apziņu, prātu, klīnisko nāvi. Ikdienā redzētās bērnu ciešanas mudinājušas viņu izzināt, kas notiek pēc nāves, lai izprastu mūsu esības noslēpumus un remdētu dvēseliskās sāpes.
– Kā jūs kopumā raksturotu šābrīža sabiedrību Latvijā: esam tikai patērētāji vai protam arī ziedoties?
– Eksistence jau pēc savas būtības ir patēriņš – enerģijas un jūtu, tas nav nekas slikts. Pretējais ekvivalents patērētāju sabiedrībai ir garīgums. Cik ir šī garīguma Latvijā un vispār pasaulē? Tas ir kā pienā: 95 % ūdens un 5 % tauku. Zinātnieki izpētījuši, ka arī jebkurā sabiedrībā ģenētiski ir apmēram 5 % cilvēku, kurus interesē garīgums. Acīmredzot šie skaitļi ir kādi mums nezināmi līdzsvari, ekvivalenti, kas pastāv. Manuprāt, 5 % no visas pasaules cilvēkiem – tas nemaz nav tik maz! Manas subjektīvās izjūtas ir, ka nekur Rietumu pasaulē cilvēki tā neprot ziedoties kā Latvijā. Laikam uz tādām patiesi dziļām jūtām spējīga tikai sabiedrība, kas daudz cietusi. Pārēdusies un pārtikusi sabiedrība vispār nesaprot, kā tas ir – ziedoties otra labā. Svarīgi, ka šie 5 % apzinās savu vienotības spēku un strukturē sabiedrības attīstības modeli.
– Jūs daudz runājat par eksistenciāliem jautājumiem: kas ir mūsu katra patiesais “es”?
– Uz šo jautājumu var atbildēt vismaz no trīs dažādiem skatpunktiem un apzināšanās dziļumiem. Jā, mēs esam, ir pasaule un neizbēgams skrējiens: lai arī tas ir viszemākais līmenis jeb skatpunkts, kā redzēt eksistenci, vienalga tikai neliela daļa no cilvēkiem vispār par to aizdomājas. Un tas jau ir daudz, ka vispār par to padomā! Otrā – jau augstākā apziņas līmenī – tikai retajam izdodas apzināties, ka pasaules skrējiena jezga atrodas viņa personīgajā galvā. Šī saprašana ir ļoti grūta, bet nozīmīga, jo tikai šajā līmenī mēs vispār sākam iepazīties ar sava “es” un visas esības attiecībām. Bet trešajā – visgrūtākajā – saprašanas punktā cilvēks apzinās, ka viņa “es” ir tikai niecīga, sīka neaptveramās telpas elektronu daļiņa, kas veido vienoto attēlu Dieva iluzorās Māras pasaulē – kā gaismas zibšņi veido bildi televizora ekrānā.
– Vai ticat, ka katram no mums jau piedzimstot tiek dots karmiskais uzdevums?
– Gan jā, gan nē… Un arī te ir divi izpratnes ceļi. Kā ikviens ūdens piliens veido okeānu, tā arī katram cilvēkam ir savs uzdevums dzīves telpā. Bet, ja skatāmies no bezgalības centra, tad jāsaprot, ka nepastāv tāds neatkarīgs cilvēks ar savu iedomāto vērtību un neaizvietojamību, jo – pirms bija cilvēks un uzdevums, bija kāds vai kaut kas, kas to bija izdomājis.
– Mums ir apziņa un zemapziņa – kura no tām ir stiprāka? Ir teiciens: zemapziņā juta septītais prāts…
– Jā, zemapziņa tiešām ir stiprāka. To gribētos salīdzināt ar redzamo kosmosu – zinātnieki uzskata, ka tā Visuma daļa, ko varam saskatīt, ir tikai 4 līdz 6 % no visa mums neredzamā jeb “tumšā” kosmosa.
Bet vienlaikus vajadzētu saprast, ka šāds dalījums – apziņa un zemapziņa – ir relatīvs. Zemapziņas spēka moments atveras tikai tajā stāvoklī, kad prāts netrokšņo, jo prāta spējas izprast dzīves noslēpumus ir ļoti ierobežotas. Diemžēl prātā esam lokalizējuši savu egoismu, bet ne prāts, ne pirmatnējā apziņa vai zemapziņa nav cilvēka egoisma produkts. Cilvēka ego produkts ir viņa paša aprobežotā domāšana, kas parasti ir spējīga tikai identificēt sevi ar savu ķermeni. Un arī par savu paša brīnišķīgo ķermeni cilvēkam nav ne mazākās nojausmas. Nu ko mēs īsti zinām par to būtni, ko uzskatām par sevi?! Vai mēs spējam radīt kaut vienu savu šūnu, vai esam radījuši savus bērnus? Mēs sakām – mans bērns… Bet vai kāds tēvs vai māte ir radījis olšūnu vai spermatozoīdu? Tā ir ļoti liela atbildība un izaicinājums – mācīties un izmantot zemapziņas spēku.
– Cik liels spēks ir mūsu domām?
– Paldies Dievam, šābrīža attīstības periodā mūsu domām ir niecīgs spēks. Iedomājieties, ja visiem agresīvajiem, varaskārajiem analfabētiem uzreiz piepildītos viņu alkatīgās domas! Domu spēks ir atkarīgs no garīgās tīrības, mīlestības un līdzjūtības. Bet pietiekami daudzos gadījumos spontāni, izmisīgi koncentrējoties uz kādu vēlamu notikumu, cilvēkiem ir izdevies gāzt “lielus vezumus”.
– Vecāki nevar savus bērnus pasargāt no visa, bet vai vienmēr izdara tik, cik ir viņu spēkos?
– Diemžēl vecāki nevar izdarīt vairāk, kā viņi dara. Pat Jēzus Kristus mums ir teicis, ka viņš nav nācis neko mainīt, tikai piepildīt… Tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka šodien, šeit un tagad mums – tēviem un mātēm – nekas nav jādara un vienkārši laiski viss jāmet “uz Dieva pleciem”. Kad es reanimācijā prasu mātei, kā tas varēja notikt, ka jūsu divgadīgā meita iedzēra cauruļu tīrāmo līdzekli, viņa man pārmetoši atbild: “Ziniet, dakter, viņa pati paņēma un iedzēra!”
“Mēs, ārsti, neesam izglītoti, kas ir nāve un kas notiek pēc tam.”
Pēteris Kļava
Tad es, protams, kļūstu nikns un sāku audzināt… Divgadīgs bērns pats nevar būt atbildīgs par šādu rīcību, tāpēc viņam ir māte, kurai vajadzētu būt pietiekami daudz saprāta. Dzīves jēga ir garīga izaugsme, un mūsu bērni attīstās proporcionāli, cik mēs paši apzināti attīstāmies un mācāmies arī pēc vidusskolas beigšanas.
– Kādas ir jūsu domas par cilmes šūnām un to spēju dziedināt, atjaunināt?
– Cilmes šūnu tehnoloģijas ir ļoti moderns un aktuāls jautājums, par to ir sarakstīts miljoniem lapaspušu. Tā ir neizbēgama civilizācijas attīstība: pārvaldīt šādu dabas–informācijas līmeni un atbildīgi to izmantot. Tieši tāpat kā ar atoma spēku – arī to var izmantot cilvēku labā un ar to var arī nelietīgi pazudināt citu dzīvības. Bet es ceru, ka civilizētā pasaule to kontrolēs, un jau tuvākajos 10 gados mēs aizvien vairāk pieredzēsim šīs augstās tehnoloģijas brīnišķīgās pielietošanas augļus. Jau tagad no cilmes šūnām rada acu lēcas, trahejas, urīnpūšļus, aknu audus. Iedomājieties, cik tas būs lieliski – jau tuvākajos gados (tādas ir prognozes) ar šīs tehnoloģijas palīdzību mēs varēsim izaudzēt jaunus savus pastāvīgos zobus! Un tie nav nekādi brīnumi – piemēram, jau šobrīd pasaulē ir cilvēki, kas ar gēnu inženierijas palīdzību ir atguvuši redzi.
– Daudzu cilvēku prātus nodarbina jautājums, kas ar mums notiek pēc nāves…
– Strādājot reanimācijā, jau 25 gadus redzot bērnu nāves, sapratu, ka mēs, ārsti, neesam izglītoti, kas ir nāve un kas notiek pēc tam. Tieši tāpēc visus šos gadus esmu mācījies no visdažādākajiem zināšanu avotiem, lai kaut vai daļēji saprastu šo vissāpīgāko un noslēpumaināko dzīves notikumu. Man patiešām ļoti gribas padalīties ar cilvēkiem zināšanās par šo jautājumu. Tās nav manas personīgās atklāsmes, bet gan daudzu izcilu pasaules ārstu, zinātnieku un svētu cilvēku pētījumi, atziņas, kas mums lēnām paver noslēpumainības plīvuru ceļā uz izpratni par nāvi. Ir ļoti daudz liecību, kas mūs iedrošina ne tikai ticēt, bet arī uzzināt, ka dvēseles dzīve ķermenī ir tikai neliela daļa no daudz lielākas esības.
– Kam ir jānotiek, lai cilvēks izdarītu pašnāvību?
– Pašnāvība ir prāta nespēja aptvert sevi pasaulē. Tas ir konflikts starp vēlmi un realitāti. Vardarbīga iziešana no ķermeņa neko neatrisina, jo problēma nav ķermenī un šajā pasaulē, bet gan aprobežotajā prātā. Citādāk varētu pozicionēt šo atbildi, apskatot speciāli piemērotu medicīnisko eitanāziju bezjēdzīgu ciešanu gadījumos.
– Kāpēc latviešiem ir tik tuva tradīcija par mirušo pieminēšanu? Kapusvētku atzīmēšana īpaši izteikta ir Alūksnē…
– Runājot par šo tēmu, man vienmēr nāk prātā kāda anekdote… Vecs ebrejs uz nāves gultas savam dēlam dod pēdējos norādījumus: “Dēls, pirmo sievu ņem ebrejieti, tā tev dzemdēs gudrus bērnus. Otro reizi precies ar krievieti – tā tevi mīlēs, kā neviena cita. Bet, ja precies trešo reizi, tad gan tikai ar latvieti – viņas ļoti labi kopj kapus…” Bet, ja nopietni, viena no manām versijām par kapusvētku fenomenu ir, ka daudzu gadu simtu laikā Latvijā dzīvojošās tautas bijušas smagi paverdzinātas un mazizglītotas. Kolektīvajā zemapziņā, saglabājoties mūsu tautas seno priesteru mantojumam par dvēseļu mūžīgo dzīvi šai saulē, viņsaulē un aizsaulē, cilvēki ir mēģinājuši kompensēt šo zemes verdzību ar ticību augstākai patiesībai, labestībai, tikumībai pēc nāves. To mēs varam lasīt mūsu tautas dziesmās. Kapusvētki ir tikai pārpalikums no mūsu senču augstās garīgās izpratnes kultūras. Mēs diemžēl tikai kapusvētkos un arī tikai nedaudz atceramies par augstākām pasaulēm, lai atkal pēc tam steigtos visai bezjēdzīgi kārpīties šajā aprobežotajā un jutekliskajā pasaulē.
