1949.gada 25.marts ir viena no sāpīgākajām lappusēm Latvijas 20.gadsimta vēsturē. Šajā dienā notika visplašākā iedzīvotāju izsūtīšanas akcija, ko organizēja un īstenoja padomju vara. Ārpus dzimtenes tika izvesti vairāk nekā 43 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, no kuriem daļa mājās vairs neatgriezās.
Lai pieminētu komunistiskā genocīda upurus, ik gadu šajā dienā notiek atceres pasākumi, kas veltīti represijās cietušajiem. Jau ceturto gadu izzināt un izprast pagātnes notikumus tiek mudināti bijušo Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas rajonu jaunieši. Viņi ir aicināti piedalīties zinātniski pētniecisko darbu konkursā „Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”, vēsturi izzinot caur viena cilvēka vai ģimenes pārdzīvojumiem. Kaut gan Alūksnes un Apes novadu jaunieši aktīvi konkursa dalībnieki bijuši visus gadus, šis gads viņiem bija īpašāks, jo tieši šī puse izvēlēta par konkursa noslēguma konferences norises vietu.
Darbu prezentē teatralizētā uzvedumā
Piektdien Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas jaunās ēkas aktu zāle bija cilvēku pārpildīta. Konferencei reģistrējās vairāk nekā 150 cilvēku, starp kuriem bija gan amatpersonas un pārstāvji no politiski represēto nodaļām, gan jaunieši, viņu pedagogi un vienkārši vēstures interesenti. Pasākuma epicentrā atradās zinātniski pētniecisko darbu autori, kas izvirzīti kā labākie no sava novada: Liezēres pamatskolas 9.klases skolnieks Renārs Tereška, Cesvaines vidusskolas 9.klases skolniece Alise Krasta (Madona), Tirzas pamatskolas 8.klases skolnieks Dāvis Untāls, Gulbenes novada valsts ģimnāzijas 11.klases skolniece Paula Freimane (Gulbene), Balvu Valsts ģimnāzijas 10.klases skolniece Ieva Lauskiniece, Mežvidu pamatskolas skolnieces Dagnija un Samanta Kokorevičas (Balvi), Mārkalnes pamatskolas 6.klases skolnieces Viktorija Bērziņa un Raimonda Paķonka, kā arī Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas 10.klases skolniece Paula Rezgoriņa (Alūksne). Tieši pēdējā uzstāšanās klausītājos izsauca visvairāk emociju.
Atšķirībā no visiem pārējiem, kas darbus prezentēja stāstījuma veidā, P.Rezgoriņa to pasniedza kā teatralizētu uzvedumu, iejūtoties sava darba varones – Annas Gonšteines – ādā. Ne viens vien vēlāk atzina, ka apenietes spilgtais priekšnesums licis asarām sariesties acīs. Jauniete atzīst, ka parādīt tābrīža domas un sajūtas, kā arī radīt priekšstatu par apstākļiem, kādos viss noticis, bijusi viņas pašas ideja. „Viena lieta ir rakstīt darbu, bet pavisam cita – iznest to caur sevi,” skaidro P.Rezgoriņa. Gatavošanās priekšnesumam viņai palīdzējusi pilnīgāk izprast pārdzīvoto, raisoties cieņai un pietātei gan pret darbā aprakstīto sievieti, gan pārējiem šo notikumu aculieciniekiem. Darba procesā palīdzību viņai sniegusi skolotāja Dina Meistere. Liels atbalsts bijusi arī A.Gonšteine. Jautāta, kas ir vērtīgākais, ko viņa ieguvusi no dalības konkursā, Apes vidusskolas skolniece atklāj, ka tās ir ne vien zināšanas, bet arī attieksme pret dzīvi. „Var tikai apbrīnot, kā šiem cilvēkiem izdevies saglabāt optimismu un pozitīvu skatu uz dzīvi par spīti visam,” viņa saka.
Klausoties no malas, pārdzīvo visu vēlreiz
Visticamāk, pie šādas atziņas nonākušas arī Mežvidu pamatskolas skolnieces – māsas Dagnija un Samanta Kokorevičas. Viņas savu darbu veltīja Viļakas novada Vecumu pagasta iedzīvotājai Melānijai Martiņenko, kas darba prezentēšanas brīdī atradās zālē. Kundze atklāj, ka nav bijis viegli klausīties sevis piedzīvoto no malas. „Protams, pārdzīvoju to visu vēlreiz,” viņa atzīst. Kad abas jaunietes ieradušās pie viņas ciemos, stāstījumu bieži pārtraukušas asaras. „Nebija viegli iet tam visam cauri atkārtoti. Lai cik gadi ir pagājuši, to dienu notikumi joprojām atmiņā saglabājušies spilgti,” norāda M.Martiņenko. Neņemot vērā sāpīgās atmiņas, kundze uzskata, ka no tā izvairīties nedrīkst. „Mēs varam iemācīties vēstures faktus, bet no tiem ir maza jēga, ja nesaistām tos kopā ar kādu cilvēku atsevišķi. Tieši katra personīgie pārdzīvojumi padara vēsturi personīgu, liekot to izjust kā daļu no sevis, savas tautas,” viņa saka. Parādīt visas tautas kopīgo vēsturi caur vienas personas piedzīvoto veiksmīgi izdevies visiem darbu autoriem. Ne velti konkursa idejas autors un darbu vērtētājs Jānis Vanags atzīst, ka noteikt labākos nav bijis viegli. „Fināldarbi bija ļoti līdzīgi un ļoti emocionāli bagāti,” viņš saka.
Tā kā labākie izvēlēti dienu pirms noslēguma konferences, tad tie vērtēti pēc zinātnisko darbu principiem. Alūksnes novada pašvaldības Izglītības pārvaldes metodiķe Inga Meirāne atklāj, ka uzmanība pievērsta ne vien saturam, bet arī teorētiskajai un praktiskajai daļai, secinājumiem, noformējumam un tamlīdzīgi. Bez abiem minētajiem darbu vērtēšanā piedalījās Alūksnes politiski represēto kluba „Sarma” vadītāja Dzidra Mazika, Alūksnes muzeja vēsturniece Maija Semjonova un Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolotāja Inguna Vilemsone. Par labākā darba autorēm 5.–8.klašu grupā atzītas Mārkalnes pamatskolas skolnieces V.Bērziņa un R.Paķonka, bet 9.–12.klašu grupā – gulbeniete P.Freimane. Savas balvas pasniedza arī īpašā konferences žūrija, kas tika izveidota no visu novadu politiski represēto nodaļu vadītājiem. Viņi darbus vērtēja, klausoties jauniešu prezentācijas. Pēc šādiem kritērijiem, par labāko jaunākajā grupā atzīts Tirzas pamatskolas skolnieka D.Untāla darbs, bet vecākajā klašu grupā balvas piešķirtas divu darbu autorēm – Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas skolniece P.Rezgoriņai un I.Lauskiniecei no Balvu Valsts ģimnāzijas.
Veido simbolisku sliežu ceļu
Konferencē ar muzikāliem sveicieniem uzstājās Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris (vadītāji Sandors un Ilze Līviņi), kā arī ģimnāzijas jauniešu koris (vadītāja Ina Perevertailo). Ar referātu „Otrais pasaules karš: mīti un realitātes” piedalījās vēstures pētnieks Jānis Polis. Savukārt Alūksnes politiski represēto kluba „Sarma” vadītāja Dzidra Mazika iepazīstināja ar jaunatnes pretošanās kustību Alūksnes vidusskolā laikā no 1945. līdz 1949.gadam. Šis referāts tapis sadarbībā ar dzejnieci Lūciju Sāgamežu – Nāgeli, kura bijusi jaunatnes pretošanās kustības „Tālavas sili” dalībniece.
Konferences viesi varēja noskatīties filmu „Salauztie mūži atmiņās sāp” retrospekciju, kā arī gūt ieskatu grāmatas „Rūgtais vērmeļu kauss” otrās daļas lappusēs. Pasākums beidzās ar teatralizētu uzvedumu, ko veidoja Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra „Slieksnis” teātra studijas dalībnieki sadarbībā ar Alūksnes dziedošajām Eglīšu un Krūmiņu ģimenēm. Vakara izskaņā visi pulcējās pie Mātes tēla, pie kura bija aizdegtas svecītes simbolisku sliežu veidā. Atnākušie tika aicināt turpināt sliežu ceļa veidošanu, papildinot to ar paši savām svecītēm, kā arī nolikt ziedus pie Mātes tēla, tādējādi pieminot komunistiskā genocīda upurus.
