1988.gadā bija notikušas izmaiņas rajona un pilsētas vadībā. Komisija R.Voromas vadībā atbalstīja ierosinājumu celt jaunu kultūras namu Alūksnē, O.Vācieša un Pils ielas krustojumā, pašreizējā autobusu stāvlaukuma vietā. Komisija atzina: “Arhitektiem projektēt jaunceltni gleznainajā parka vidē kaimiņos Jaunajai pilij un Palmu mājai (paredzot sakopt un saglabāt arī veco dārznieka māju) ir patiesi aizraujošs uzdevums.
Vieta ir pietiekami plaša.” Šīs vietas izvēli “kā parku zonas cienīgu noslēgumu” atbalstīja toreizējā rajona arhitekte A.Šteinerte. Ar šo lēmumu tātad tika atcelta padomju stila ideja izmantot bēdīgi slavenos pamatus aptuveni kādreizējo pils parka grezno vārtu vietā.
Šodien privatizācijas rezultātā plašas telpas, kur autobusi varētu stāvēt zem jumta (piemēram, bijušās LLT noliktavas u.c.), ir iztirgotas pa daļām un simboliskām, pieticīgām cenām. Un daudz jau pārdotas tālāk, netiek izmantotas un lēnām iet bojā. Autobusi kā agrāk stāv plašajā laukumā, un tiek izkūpinātas degvielas tonnas to sildīšanai. Remonta zona ar sociālisma arhitektūras paraugiem ne tikai ir izvākta (kā solīja 1988.gadā) no parka, bet ir papildināta ar šķūņiem un labiekārtota.
Asfaltēts stāvlaukums blakus neilgi kā iztīrītajam parka dīķim ir “iznomāts” uz 99,9 gadiem, tam apkārt saslieti būvmateriālu veikala šķūņi un tamlīdzīgas “eirobarkas”. Skatoties no tagad sakoptās pils, tiešām iespaidīgs komplekss parka zonas noslēgumā.
Idejas veikt tautas nama vajadzībām pielāgotā muižas zirgu staļļa rekonstrukciju ir bijušas arī agrāk. Taču šoreiz šokējošais ir deputātu slēdziens: “Būvēt pilnīgi jaunu kultūras centru nozīmētu, ka pašvaldībai būtu jādomā arī par pašreizējās Alūksnes pilsētas tautas nama ēkas apsaimniekošanu.” Šāda atziņa, kad ir tik daudz veidu, kā izmantot vai iztirgot pašvaldības īpašumu! Kaut jau pieminētā iznomāšana uz 99,9 gadiem, nodošana apsaimniekošanā (kā, piemēram, ceļu gar ezermalu Melnumā…). Izstrādātais Alūksnes tautas nama rekonstrukcijas mets radīšot “kvalitatīvu, ērtu un pievilcīgu vidi baudīt kultūras pasākumus”. Ja pie šīs vides piederētu arī nama apkārtne, tad būtu jānojauc ļodzīgais un drūmais bijušās VEF filiāles ražošanas korpuss un pāraudzināšanas iestādei cienīgais žogs. Bet par to būtu jāmaksā prāva kompensācija tagadējiem īpašniekiem… Jāsamazina līdz minumam apstādījumi par labu autostāvvietām. No ezera skatoties, Alūksne tiks tālāk sabojāta ar kārtējo “kastīšu” kombināciju un tekošiem griestiem. Vienīgi pēc fasādes jebkurš vērīgs apmeklētājs varēs atpazīt labi sakoptu muižas palīgēku. No sirds jājūt līdzi arhitektiem, kuri spiesti realizēt dzīvē PSKP 22.kongresa lēmumus “Par pārmērībām arhitektūrā” un projektēt kārtējo piepilināšanu. Turklāt pilsētā, kur ir palikusi ideāla, neapbūvēta teritorija gleznainā vietā jauna tautas nama celtniecībai!
Sešdesmito gadu sākumā R.Štrausam veltīto koncertu pašreizējā kultūras nama zālē (tad tajā nebija balkona ar milzīgiem balstiem) atkārtojām vairākus vakarus. Zāle bija pārpildīta, koncertā piedalījās daudzi pašdarbības kolektīvi, solisti. Sadzīvojām! Pēc koncerta bieži arī muzikantiem palīdzēja pārstumdīt krēslus deju vakara vajadzībām un “apjūsmot” kopā ar kultūras nama darbiniecēm daudzfunkcionālās zāles. Un rezultātā – apskrambāti, salauzti krēsli un vecā atziņa: kas der visam, tas neder nekam!
Potenciālie iecerētās jaunās daudzfunkcionālās zāles ar 468 skatītāju vietām apmeklētāji vairākums ir no Latvijas iznīdēti un turpina aizbraukt atlikušie. Turīgākie pensionāri un mākslas baudītāji taču varēs samest naudiņu autobusam un aizbraukt uz jauno koncertzāli Rēzeknē… Nāksies tuvāko gadu laikā jauno zāli slēgt apmeklētāju trūkuma dēļ. (Tāpat kā pēdējās skolas un slimnīcas.)
Vai ekonomiski izdevīgāk nav tā, ka minētās rekonstrukcijas vīzija tā arī paliek par vīziju? Un vēsturiska ēka nesabojāta ar dažām piebūvēm.
