Dzīvespriecīgā jelgavniece Rita Staune ilgāk nekā trīs gadus jau dzīvo Alūksnē un atzīst, ka šeit piedzīvotais ir viņu tikai stiprinājis. Viņas dzīves lielākā kaislība ir mūzika, bez kā nav iedomājama ne diena. Par solistes karjeru Rita sapņoja 16 gadu vecumā, tagad – māca dziedāt citus un palaikam uzdzied arī pati.
Šobrīd R.Staune ir vokālā pedagoģe, pasākumu organizatore un valdes locekle Alūksnes Ritma un mākslas studijā, Alsviķu un Mārkalnes pagasta vokālo ansambļu vadītāja, bet uz “Tallink” prāmjiem – kruīza menedžera asistente. Mūzikas pasauli Rita sāka iepazīt jau 5 gadu vecumā, uzsākot mācības mūzikas skolā. Apguva klavierspēli, izmācījās arī par kora diriģenti. 16 gadu vecumā sāka strādāt, vadot Sv.Jāņa baznīcas kori Jelgavā, vēlāk – Sv.Annas baznīcas kori. Pēc tam pārcēlās uz Rīgu, kur, kā pati atzīst – visas sagriezās kājām gaisā… Lai arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā iestājās kā viena no labākajām, juta, ka tas nav viņai. “Starp studentiem tur nemitīgi ir tāda kā cīņa par to, kurš ir labākais. Ja nebiji no “Mediņiem” vai Rīgas Doma kora skolas, lai arī tev bija tikpat labas zināšanas, biji zemākas kārtas. Tam sekoja studiju uzsākšana džeza nodaļā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Tolaik manā dzīvē ienāca Mārcis (Kalniņš – red.), bija rozā brilles un izdomājām braukt uz Alūksni,” atceras Rita.
– Vai nenožēlo, ka no lielāku iespēju pilsētas pārnāci uz mazpilsētu Alūksni?
– Pēdējā laikā manā dzīvē ļoti daudz kas ir mainījies. Jā, reizēm šķiet, kāpēc man tas bija vajadzīgs? Bet tad atkal iedomājos, ka tā bija mana izvēle, neviens man to nelika darīt. Grūtības un problēmas, ar ko Alūksnē esmu saskārusies, viss, uz ko esmu tiekusies un ko esmu sasniegusi, mani ir ļoti stiprinājis. Tagad man ir pavisam cits skatījums uz dzīvi, tādēļ nebūtu prātīgi to nožēlot. Manuprāt, cilvēkam grūtāki dzīves posmi – lielāki vai mazāki – ir katru dienu, un tos pārvarēt ir ļoti interesanti. Sabiedrība šeit ir interesanta, dažreiz neizlēmīga. Reizēm šķiet – visi ir pieraduši, ka ir labi tā, kā ir. Tajā pašā laikā arī grib kaut ko jaunu. Tiklīdz kaut kas jauns parādās, tad ir: “Mmm, mums labāk bija pa vecam, priekš kam!” Bet sabiedriskā dzīve, kultūras un mūzikas dzīve īpaši pēdējā pusotra gada laikā šeit ir ļoti uzplaukusi – man patīk! Ļoti laba ir aizsāktā tradīcija par Alūksnes novada pagastu amatierkolektīvu viesošanos Alūksnes tautas namā – tad var vairāk iepazīt, kas notiek novadā, jo uz katru pagastu neaizbrauksi. Amatiermākslas kolektīvu līmenis ir augsts, darbības jomas – dažādas, ļaujot katram izvēlēties tīkamāko.
– Alūksnē tolaik izveidojāt Ritma un mākslas studiju. Kā studijas darbība rit šobrīd?
– Ļoti labi! Joprojām studijā var apgūt dziedāšanas prasmes, bungu un ģitāras spēli, kā arī daudz ko citu. Mūs arvien biežāk aicina uz dažādiem korporatīviem pasākumiem. Arvien strādājam, lai arī sev gūtu ko jaunu. Sākumā kļūda bija, ka gribējām to, to, to, bet tagad esam sapratuši, ka ir krīze un nevar izdarīt visu, ko tu spēj, tādēļ dzīvojamies pa savu Alūksnes māju Jāņkalna ielā, mācāmies jaunus skaņdarbus, gatavojamies koncertiem – nekas nav apstājies! Tie, kas gribējuši, darbošanos studijā ir pametuši, ir palikuši noturīgie, palaikam atnāk kāds jauns interesents. Studija ir vieta, kur nāk tie, kas paši vēlas, nevis kuriem, piemēram, mamma grib, lai viņš skaisti dzied. Šogad maijā studijai būs jau trīs gadu jubileja! Par godu tai noteikti būs koncerts.
– Kā varētu teikt par sevi: mūzika – tā man ir…
– …viss! Es ar mūziku ceļos un eju gulēt! Kā atveru acis, tā ieslēdzu mūziku, pirms gulētiešanas varu spēlēt klavieres. Mūzikā cilvēks arī gūst mierinājumu. Ir dienas, kad jūti – šodien nav mana diena, tad var klausīties mūziku.
– Tu arī skaisti dziedi. Kuras pašai ir mīļākās dziesmas?
– Reti gan sanāk pašai uzdziedāt… Dziesmu izvēle atkarīga no noskaņojuma. Man patīk, ka mūzikai ir melodija – tas var būt reps ar dziedājumiem, akadēmiskā mūzika, džezs, estrādes mūzika, bet – atkarībā no garastāvokļa. Ja ir priecīgs noskaņojums, klausos visu, ja melanholiskāks – džezu, blūzu, jo tur apakšā ir stāsts, it īpaši blūzā parasti ir bēdīgie stāsti. Ir dziesmas, ko es varbūt nevēlētos dziedāt, bet ir jādzied – tad cenšos atrast, kas tajā dziesmā varētu būt tas, kas mani uzrunā.
– Latvieši bēdas savulaik izdziedāja dziesmās – vai tev arī tas palīdz?
– Jā, dziesmā var atstāt bēdu. Manuprāt, katru dziesmu dažādās dienās var dažādi izdziedāt, vadoties pēc noskaņojuma. Ja dziesmu visu laiku uztver vienādi, tā apnīk gan pašam, gan klausītājiem. Katrā dziesmā tu ieliec daļiņu no sevis un tobrīd tu esi unikāls, tāds vienīgais – vienalga, vai tev ir sliktais vai labais garastāvoklis. Dziesmās var izdziedāt visas emocijas. Visi mākslinieki – ne tikai mūziķi – savas emocijas izliek darbos.
– Otro gadu esi ansambļu vadītāja Mārkalnē un Alsviķos, kuri nesen skatē uzrādīja ļoti labus rezultātus…
– Alsviķos kopā ar mani esam 13 ansambļa dalībnieces, Mārkalnē – 9. Man patīk vadīt šos nelielos kolektīvus – tam ir sava burvība, var ar katru pastrādāt individuāli. Alsviķos ir liels un stabils sastāvs, meitenes labprāt izmēģina kaut ko jaunu – formās citādākus skaņdarbus, ar mūzikas elementiem, mūsdienīgākus. Tas ir interesantāk, nekā nodziedāt vienkāršu latviešu tautasdziesmu ar apdari. Un meitenes to labprāt grib, zina, ka var arī! Es pati nerakstu mūziku, bet man patīk to meklēt. Mums ir pat Alsviķu ansamblim īpaši aranžēts skaņdarbs. Man nepatīk, ka eju pa ielu un man pretim nāk vēl divas tādas pašas kā es! Tāpat ir mūzikā – meklēju ko īpašu, atšķirīgu, “rozīnīti”, ar ko tu paliec atmiņā klausītājiem.
– Kopš pagājušā gada jūlija esi arī kruīza menedžera asistente uz “Tallink” prāmjiem, kas kursē no Rīgas uz Stokholmu.
– Tur nokļuvu pavisam nejauši – paziņa rosināja man to pamēģināt, sakot, ka būs forši un man tas derēs. Un – der arī! Tas man ir kā ideālās profesijas apvienojums: tur ir skatuve, atbildība, karaoke, dziedāšana, bērni – tur ir viss! Kruīza menedžeris atbild kopumā par izklaides aktivitātēm prāmja brauciena laikā, bet es esmu otrais cilvēks aiz viņa, kas palīdz, organizē. Manā pārziņā vairāk ir aktivitātes bērniem un karaoke, kā arī visādi sīki darbiņi. Darbs ir lielisks, esmu ļoti apmierināta. Tagad esmu jūrnieks (smejas)! Uz prāmja ir dziedājuši arī Ziemeru, Alsviķu, Mārkalnes ansambļi, Eglīšu ģimene, Ritma un mākslas studijas dalībnieki.
– Kādas ir tavas domas par šobrīd tik populārajiem dziedāšanas šoviem TV?
– Mani ir mudinājuši piedalīties, bet esmu no tā izaugusi. Man nešķiet saistoši pusgadu nodzīvot “kastītē”. Protams, dalība šādā šovā kaut ko cilvēka dzīvē maina. Tā ir iespēja nodoties tikai mūzikai, radīt jaunus darbus, tā ir ļoti ātra popularitāte, bet – cik noturīga? Man vajag sabiedrību, burzmu – man nav jābūt uzmanības centrā.
– Par ko tu šobrīd sapņo un vai cilvēkam to maz vajag?
– Sapņot noteikti vajag! Ja nesapņotu, mēs būtu pelēki. Es reizēm kļūdos, sapņodama, ka man būs tik daudz kas – patiesībā sapņiem ir jābūt lieliem, bet ne tik lielās kontūrās. Es pēdējo pusgadu dzīvoju ar devīzi – sasniegt dzīvē kaut ko skaistu un kvalitatīvu. Pēdējā laikā esmu daudz darījusi, skrējusi visur ar domu, ka man vajag to, to un vēl to, tā paskrienot garām sīkumiem. Ja nepārskries melns kaķis, ceru, ka uz 25 gadu jubileju sev sarūpēšu dāvanu – savu solokoncertu. Šobrīd iecere vēl ir ļoti lielā pumpurā, bet ceru, ka tas uzplauks. Tuvāko gadu laikā vēlos turpināt to, kas ir iesākts. Nākotnē vēlos Ritma un mākslas studiju padarīt pieejamu arī bērniem ar īpašām vajadzībām. Kādā projektā uz studiju mācīties ģitārspēli nāca puisis ar īpašām vajadzībām un sapratu, ka viņiem tas nozīmē divreiz vairāk nekā mums.
