Par Kapri salu ir īpašs stāsts. “Vispirms apbraucām salai apkārt. Kuģojot cauri vairākām grotām, gide mudināja skūpstīties visus, kas iemīlējušies. Kad es pēc saņemtās bučas skatījos, izrādījās – tiešām, visi tā arī darīja, kam bija, ar ko, protams,” secina Pēteris Kučiks.
Sanmikela – Muntes
ziedošā paradīze
Lai ceļotāji nokļūtu salas kalna virsotnē, bija jābrauc ar funikulieri, pēc tam – ar kalnu autobusu līdz Anakapri. Tur atrodas slavenā Sanmikela, kur savulaik zviedru ārsts un vēlāk arī rakstnieks Aksels Munte uzcēla māju, lai atpūstos no cilvēkiem, kurus pārāk labi pazīst, lai tur dzīvotu kopā ar saviem draugiem – suņiem, putniem un sauli. P.Kučiks atgādina, ka „Stāsts par Sanmikelu” iznāca 1929.gadā, kad A.Muntem jau bija 72 gadi. “Sanmikela, celta bijušās Tibērija villas vietā, ir tāda kā grāmatā aprakstīta. Un no tās izriet, ka manam kolēģim ir bijis interesants un piedzīvojumiem bagāts mūžs,” secina ceļotājs. A.Munte bijis ļoti humāns ārsts, kurš praksē izmantojis psiholoģiskus paņēmienus. Ir slimības, kuras nav izārstējamas, un arī nevajadzētu aizrauties ar to ārstēšanu. “Kā tas bieži mēdz būt, arī toreiz tirgū tika laista jauna diagnoze – kolīts, kam bija gandrīz vai zelta monētas skaņa. Neviens īsti nezināja, kas tas ir, bet toties tā bija diagnoze. Tas nekas, ka grūti ārstējama, toties arī grāfienei pieņemama diagnoze. Nevis tāda, kā citi ārsti teikuši, ka nervi vainīgi,” komentē P.Kučiks. Viņš uzsver, ka cilvēki vienmēr vēlas, lai viņu problēmas atrisina kāds cits – ar pilītēm, pulverīšiem, špricīti. Patiesībā daudz svarīgāk ir pašam sevi saprast, analizēt, pārvērtēt un nonākt līdz atziņai. Vai arī ne. „Nevar palīdzēt cilvēkam, kurš neko savā dzīvē negrib mainīt,” teicis grieķu ārsts Hipokrāts.
“Pirms atstājām Sanmikelu, vēl brīdi pakavējāmies jūras pusē. Bez steigas baudījām sauli, zilo, zilo jūru un visaptverošo mieru. Bijām kopā ar sfinksu, kas skatās uz jūru. Starp citu, transportējot sfinksu, Aksels Munte gandrīz zaudēja dzīvību. Varbūt tai bijusi kāda sūtība un tika izjaukts kāds līdzsvars?” spriež P.Kučiks. Līdzsvara saglabāšanai viņš ar sievu vēl brīdi pasēdēja kafejnīcā Anakapri pakājē.
Pompeju spožums un posts
Tālāk tūristu ceļš veda uz Romu un Pompejiem. “Nu ko Roma? Roma kā jau Roma! Mūžīgā pilsēta. Visi ceļi ved uz Romu, arī tie, kas vijas caur Api,” atzīst P.Kučiks. Toties Pompeji pēc Etnas apskates bija pārdomu vērta. Pilsēta atdzimusi no pelniem tiešā vārda nozīmē. Pirmā šaušalīgā zemestrīce šajā pilsētā notika 62.gadā, gluži kā brīdinājums. P.Kučiks savā albumā par Pompejiem ierakstījis šādus gides teiktos vārdus: „79.gada 24.augustā, kad Dieva dusmas par pompejiešu izvirtību un morālo pagrimumu sasniedza augstāko pakāpi, elles katls, vārdā Vezuvs, sāka vārīties. Virs liesmas, kas cēlās arvien augstāk, izpletās milzīgs melns mākonis, pelnu un lavas gabalu straume vēlās pāri pompejiešu ķermeņiem, gruva jumti un sienas, pelnu vilnis, sajaukts ar ūdeni, noslaucīja visu dzīvo no zemes virsmas. Dzīvi palikušie, kas mēģināja glābties Nucerijā un Stabijā, gāja bojā no indīgām gāzēm. Elle ilga trīs dienas, un nāves sega 6 līdz 7 metru biezumā pārklāja trīs pilsētas.”
“Pompejos redzējām gan pamatīgi bruģētas ielas ar akmens “zebrām”, starp kurām varēja izbraukt rati; gan atraktos sienu gleznojumus un freskas (dažas ļoti perversas un erotiskas), gan publisko namu, kur kādreiz sniegti heteroseksuāli un homoseksuāli pakalpojumi, par ko liecina sienu zīmējumi; gan no pelniem atraktos traukus un citas greznas lietas, gan konvulsijās sastingušus ķermeņus. Pompeji kā spožums un Pompeji kā posts. Kā sabiedrības degradācijas spogulis un varbūt arī kā sods par to. Katram, kas to redzējis, ir pašam jāizdomā un jāsaprot. Vai arī ne. Ir izvēle,” rezumē P.Kučiks.
Ja kādam liktenis piedāvā iespēju redzēt šīs vietas, Gunita un Pēteris Kučiki iesaka nepretoties. “Nenožēlosiet! Neuzdodiet liekus jautājumus zvaigznēm un liktenim! Zvaigznes ir pārāk tālu. Baudiet dzīvi te!” mudina viņi.
