Alūksnē pazīstamais ārsts Pēteris Kučiks nenoliedz, ka viņam piemīt ceļošanas atkarība, kurā viņš iesaistījis arī savu sievu Gunitu. “Gandrīz katram cilvēkam ir kāda vairāk vai mazāk izteikta atkarība. Būtiski, vai tā nes sevī pozitīvu vai negatīvu, vai pasarg’ Dievs nāvējošu enerģētiku. Svarīgi, lai mēs spētu uzturēt sevī līdzsvaru, nevis dominētu akli pārlaimīga atmosfēra vai depresija. Vajag, lai veidotos līdzsvars iespaidos no ceļojumu vietām un satiktajiem cilvēkiem,” uzskata P.Kučiks. Viņš pieļauj, ka ceļojumu būtību sastāda neapzināta tieksme veidot savu paradīzes dārzu, no kura zemapziņā, pareizāk gan būtu teikt virsapziņā, rodas uzkrājumi jeb garīga bagātība. Ar to vajadzības gadījumā, draudot izjukt līdzsvaram, var „piebarot” apziņu. Ceļojumā gūtajos iespaidos uz Sicīliju un Krētas salu P.Kučiks piekrita dalīties.
Cauri Tempļu ielejai – pie Sirakūzu “odziņām”
“Mūsu ceļojums sākās no Neapoles, kas atrodas vien kārtīga Vezuva lavas izvirduma attālumā no vulkāna. Izvietojāmies uz prāmja braukšanai uz Palermo un līdzi vējiem devāmies astoņu dienu garā braucienā. Atklāti sakot, mūsu tūristu grupa izrādījās ne visai toleranta, kas ceļojuma laikā 40 cilvēku kolektīvā ir būtiski. Tādēļ gide izvēlējās, mūsuprāt, pareizāko taktiku – ik pa laikam ļaut mums iemērkties te Tirēnu, te Jonijas jūrā, lai prāti nepārkarstu un līdzsvars nesagrīļotos,” stāsta P.Kučiks.
Kādā rītā pēc veldzējošas peldes jūras viļņos turpat pludmales smiltīs viņam un sievai masāžu piedāvāja ķīniešu masieres – 5 eiro par muguru un tikpat daudz par kājām. Pēc īsas atpūtas un relaksācijas varēja ar prieku doties gan pie Palermo patroneses svētās Rozālijas san Pellegrino kalna alā, gan uz pašu Palermo pilsētu. “Rozālija savulaik devusies kalnos un apmetusies kādā alā, kur lūgusies par mūsu grēkiem. Grūti iedomāties, kā ir iespējama šāda nošķirtība, kad pasaule ir kārdinājumu pilna,” spriež P.Kučiks. Palermo un kaimiņpilsētas Monreālas katedrāles, kā arī citas celtnes ir celtas pamatīgi. Abi ceļotāji labprāt vēro tempļus un skaistas celtnes, nevis drupas. “Neatzīstu skatīt senatnīgu akmeņu kaudzes, cerot ar iztēles palīdzību restaurēt seno godību,” saka P.Kučiks.
Sicīlijas pirmie iedzīvotāji bijuši sinkāni, tiem sekoja iekarotāji: feniķieši, tad grieķi, romieši un citi barbari, kamēr 3. gadsimtā arī te ar uguni un zobenu tika uzspiesta kristietība. Tika iznīcināts milzum daudz pagānu tempļu, cilvēku un kultūra. Arī vēlākā vēsture Sicīlijai bijusi gana nežēlīga, par ko liecina melnas krāsas obelisks mafijas upuriem Palermo.
“Cauri Tempļu ielejai, kurā saglabājušās senas grieķu celtnes un laika zoba apgrauztas skulptūras, pa 38.paralēli devāmies uz Sirakūzām. Seno laiku vēsturē minēts, ka Sirakūzās 287.gadā pirms mūsu ēras dzimis Arhimeds, par kuru Cicerons teicis: „ Šim sicīlietim piemita ģenialitāte, kādu, šķita, cilvēks nav spējīgs sasniegt.”,” vēsta P.Kučiks. Viņš atklāj dažas Sirakūzu „odziņas”:
– Sirakūzās Arhimeda kapā neguļ pats Arhimeds, viņa kapa vieta nav zināma;
– Sirakūzu tirgū skatāmi video cienīgi kadri, kuros krietni „ievīnojušies” zivju pārdevēji dziedot un kliedzot reklamē savu preci, kurā izceļas milzīgas zobenzivis;
– Apolona templis, tāpat kā Asklēpija templis cituviet, atrodas uz viena meridiāna ar mūsu Pokaiņiem.
– Labi saglabājies gan lielais grieķu, gan mazais romiešu teātris, bet klints veidojumā “Dionīsa auss” latviešu dziesmas tālu skan.
Etnas “elles katls” vārās nepārtraukti
Taormina ir romantiska Sicīlijas mazpilsēta. Braucot pa šauru kalnu serpentīnu ar milzu autobusu, ceļotāji sasniedza viesnīcu pašā kalna virsotnē tieši pretī Etnai. Lejā – Jonijas jūra, kurā ūdens ir vēl sāļāks nekā Baltijas jūrā. Turku literatūras varonis Hodža Nasredins secinājis, ka sāļš ūdens vajadzīgs, lai zivis tajā nesapūtu. Un zivju tur ir daudz.
Etna ir darbojošais vulkāns, kas nepārtraukti „ pīpē” 3343 metru augstumā. “Ne velti Sicīlija nozīmē „uguns zeme” , jo saskaņā ar leģendu te atradās Vulkāna kalve, bet Vulkāns, kā zināms, ir uguns un ciklopu dievs,” saka P.Kučiks. Nākamajā rītā trijos etapos ar dažādiem transporta līdzekļiem ceļotāji uzbrauca 3 kilometru augstumā. “Ak, vai! Mums pavērās elles ainava, un paradīzes dārza vietā mēs ieraudzījām elles katlu,” spilgtos iespaidus komentē P.Kučiks.
Viņam nav šaubu, ka Etnas izvirdumi vēl būs, jo tas nepārtraukti “vārās”. Vulkāna laukums ir 1250 kvadrātkilometri, tā lielākā krātera diametrs ir 500 metri. Bet no apmēram 200 spraugām nemitīgi vai ik pa brīdim izdalās indīgas gāzes, dūmi un garaiņi. “Ilgi šeit uzturēties negribas, gāzu inhalācija veic savu toksisko darbu un sāk reibt galva, zūd stabilitātes sajūta kājās,” atzīst P.Kučiks. Viņš salīdzinām vulkāna gāzes ar tabakas dūmiem. Arī tie izraisot hipoksiju – ar laiku noārda galvas smadzeņu šūnas un noved pie encefalopātijas (galvas smadzeņu darbības izsīkuma).
2002.gadā vulkāns ārdījās pa īstam, nodarot milzu bojājumus apkārtējiem ciemiem. Kur kādreiz bija restorāns, tagad redzama tikai jumta kore. Tas nozīmē, ka pamatīgas katastrofas gadījumā Taorminu varētu sagaidīt Pompejas liktenis.
(Turpinājums nākamajā numurā.)
