“Prāta vētras” labais gariņš – tā četru menedžeru komandā dēvē alūksniešu novadnieci Gunu Zučiku. Viņa ir cilvēks, kas atbild par grupas publisko tēlu gan Latvijā, gan ārzemēs, kā arī starptautiskajām attiecībām. Gunas kolēģes atzinušas, ka viņa dažkārt spēj panākt šķietami neiespējamo, liekot lietā zināšanas un prasmi, kā arī īpašu šarmu. Pārbaudījusi, vai citur “zāle ir zaļāka”, G.Zučika atgriezusies Latvijā pie “Prāta vētras”.
– Kā Liepnas meitenei sākās sadarbība ar populāro grupu “Prāta vētra”?
– Liepnā dzīvoju līdz 16 gadu vecumam. Pēc 9. klases nolēmu turpināt mācības ģimnāzijā Rīgā. Jāsaka liels paldies mammai, kas man, toreiz vēl bērnam, atļāva šādu soli spert. Principā jau pamudinājums doties uz Rīgu kā reizi bija toreiz jaunā un daudzsološā grupa “Prāta vētra”. Deviņdesmito gadu sākumā, vēl pirms komerctelevīziju un komercradio, pirms interneta laikmeta, nebija īpaši daudz avotu, kā uzzināt mūzikas jaunumus. Vienīgā iespēja bija Latvijas radio un TV raidījums “Mikrofona aptauja”, kurai mana ģimene rūpīgi sekoja. Šajos raidījumos es atklāju “Prāta vētru”, kas toreiz savu karjeru tikai uzsāka. Gadījās, ka dažādos konkursos laimēju ielūgumus uz TV raidījumiem, uz kuriem devos kopā ar brāli. Tā es jau 1993.gadā iepazinos ar “Prāta vētras” dalībniekiem. Kad beidzu vidusskolu Rīgā, iestājos Latvijas Universitātē, studēju komunikāciju zinātnes un strādāju LNT raidījumā “Latvijas mūzikas stunda”. Bet 1999.gadā sāku strādāt ar “Prāta vētru”. Esmu mazliet bijusi prom no grupas, jo gribējās paskatīties, “vai otrā pusē zāle zaļāka”. Pusgadu strādāju Lietuvā mūzikas kanālā “MTV Baltija”, pēc tam devos uz Londonu, kur Vestminsteres Universitātē pabeidzu maģistra studijas mūzikas menedžmentā. Nu jau trīs gadus esmu atpakaļ Latvijā un atpakaļ “Prāta vētras” menedžmentā.
– Kas lika atgriezties?
– Mācoties Londonā, prātā iezagās doma, ka varētu tur nedaudz uzkavēties un iegūt darba pieredzi mūzikas industrijā. Biju pat aizgājusi uz pāris darba intervijām, taču sapratu, ka gribu atgriezties Latvijā. Šeit ir interesantāk un lielākas iespējas sevi izpaust. Protams, daudziem šķiet, ka Anglija ir sapņu zeme, bet realitāte ir nedaudz citādāka nekā biju iedomājusies. Turklāt cilvēciskā un sadzīves līmenī man Latvijā ir daudz labāk. Kad strādāju ar “Prāta vētru”, darbojos arī žurnālistikā – esmu intervējusi gan latviešu, gan starptautiskus māksliniekus, piemēram, “REM”, “Suede”, “Coldplay”, “Robiju Viljamu”, “Blur”, “Red Hot Peppres” un daudzus citus. Joprojām sadarbojos ar koncertu organizētājiem, kas uz Latviju ved starptautiskus māksliniekus. Pagājušajā gadā kļuvu arī par lektori – Alberta koledžā lasu lekcijas mūzikas industrijā. Mana mamma un tētis, arī mammas māsa ir skolotāja, tāpēc bērnībā gribēju kļūt par skolotāju. Tagad smejos, ka beidzot šis sapnis ir piepildījies.
– Ko nozīmē būt populāru mūziķu menedžerei?
– Kā jau teicu, ar “Prāta vētru” esmu pazīstama kopš laikiem, kad grupas puiši bija karjeras sākumā. Nu jau pagājuši 19 gadi, līdz ar to ir grūti atbildēt, kā ir strādāt ar viņiem kā populāru grupu. Es varu teikt, ka ir ļoti patīkami sadarboties ar šiem konkrētajiem cilvēkiem, ar kuriem soli pa solim kopīgi ir sasniegtas dažādas virsotnes. Viņi ir labi darba devēji – rūpējas par saviem menedžmenta darbiniekiem, to gan es varu droši apgalvot! Kopumā man šķiet, ka tas bija loģisks solis – kļūt par grupas menedžeri. Jau tīņu gados Rīgā es nodibināju fanu klubu, kur arī sākās pirmā reālā sadarbība. Mēs menedžmentā esam četras, un katrai ir savs darbības lauciņš. Aija Auškāpa ir vadītāja, viņas pārziņā ir juridiskie un stratēģiskie jautājumi. Daiga Bērziņa ir tūres koncertu menedžere. Sigita Kaņepe atbild par tirdzniecību, bet mans lauciņš ir starptautiskās attiecības un darbs ar presi gan Latvijā, gan ārzemēs. No menedžmenta profesionalitātes un kontaktiem ir daudz kas atkarīgs grupas karjerā – vai izdodas atrast piemērotākos sadarbības partnerus, izveidot veiksmīgu mārketinga plānu. Mums tas vienmēr ir kopdarbs, kurā iesaistās arī paši grupas puiši.
“Principā pamudinājums doties uz Rīgu kā reizi bija toreiz jaunā un daudzsološā grupa “Prāta vētra”.
Guna Zučika
– Vai grupas dalībnieku prasības aug reizē ar popularitāti?
– Grupa ir profesionāli prasīga pret sevi un citiem, tā var teikt. Taču tās ir saistītas ar izvirzītajiem mērķiem un vēlmi darīt pēc iespējas labāk, no sirds. Tikai tā ir iespējams sasniegt mērķus. Katrs albums, koncerttūre ir kā jauns izaicinājums. Tas tajā brīdī ir svarīgākais, uz ko koncentrējamies. Kad jau ir iznācis albums, notiek koncerts – tas ir liels gandarījums! Pa šiem gadiem daudz ir bijis tādu brīžu, kad izjusts prieks par panākumiem. Bieži dodos grupai līdzi koncertos ārpus Latvijas. Daudzus no tiem esmu arī sarunājusi, izmantojot savus kontaktus. Pēdējā laikā esam bijuši festivālā Ķīnā, konferencē Amerikā, koncertos Anglijā, Somijā, kā arī tepat kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā. Mans darbs ir veidot starptautiskos sakarus, tāpēc bieži viena dodos uz dažādām mūzikas industrijas konferencēm.
– Kādas ir svarīgākās šāgada ieceres, ko var gaidīt grupas fani?
– Šogad noteikti būs, ko sagaidīt. Taču vēl ir mazliet par agru atklāt plānus, pavisam, pavisam drīz tas tiks darīts!
– Kas palīdz izturēt spraigu un saspringtu darba ritmu?
– Ar laiku esmu sapratusi, ka darbs ir darbs, bet tas neaizpilda visu dzīvi. Visu izdarīt nevar nekad, tāpēc ir jādzīvo, par to neuztraucoties. Apmeklēju sporta klubu un flamenko deju kursus. Tas palīdz atslēgties, jo šajās nodarbībās neko citu nedomāju. Svarīgi ir pareizi nolikt kāju vai pacelt roku, tāpēc var atiet no visa, kas ir pa dienu sakrājies. Esmu sapratusi, kas ir un kas nav svarīgs, tāpēc to var atmest.
– Vai ir doma veidot savu ģimeni?
– Protams! Taču uzskatu, ka viss jādara pēc kārtas, pakāpeniski. Vispirms izmācās, nostabilizē darba attiecības un pēc tam veido ģimeni. Tikai tad, kad saprotu pati sevi, varu dot citiem. Negribu sastrēbt karstu.
– Cik ciešas ir saites ar Alūksni?
– Ar Alūksni man joprojām ir ļoti tuvas un ciešas saites. Mamma ar brāli joprojām dzīvo Liepnā, bet pašā Alūksnē dzīvo māsīca Gunita Gusta ar ģimeni, kurā aug mans krustdēls Ričards. Līdz ar to esmu regulārs viesis Alūksnes pusē. Tie noteikti ir Ziemassvētki, Lieldienas un Jāņi, kad esam kopā arī tad, ja tiekamies citur, nevis Liepnā. Alūksnes māsīca ar krustdēlu regulāri brauc uz Rīgu, arī mamma atbrauc ciemos.
– Ar “Prāta vētru” uz Alūksni nepošaties?
– Alūksne ir nedaudz par mazu, lai gan grupa ir koncertējusi pilsētas tautas namā un arī estrādē. Šobrīd jāraugās, kur var sapulcēt 5000 līdz 6000 klausītājus. Gan jau arī alūksnieši varēs aizbraukt uz kādu no pilsētām, kur būs koncerti.
