Lai gan pēdējos gados suņu sacensībās arvien vairāk piedalās dažādu šķirņu suņi, alūksniete Guna Duba tomēr atzīst, ka “vilki” ir labākie. “Gribēju vācu aitu šķirnes suni, kura uzvedība ir prognozējama. Citu šķirņu suņi ir lielāki brīvdomātāji vai arī paredzēti citiem mērķiem, nevis sacensībām. Vilki ir universāli – labi sargi un saprotas ar visiem ģimenes locekļiem, arī ar bērniem var droši atstāt,” atzīst G. Duba. Tagad viņa sacensībās un izstādēs startē ar Vandu, kurai labākie panākumi vēl tikai priekšā. Bet sāka viņa ar Ercu, kam sacensībās veicās un izstādēs veicās labi. Tika iegūts Latvijas kinologu apvienības vācu aitu šķirnes kvalitātes sertifikāts. Salīdzinot abus suņus, Guna secina, ka Vanda ir paklausīgāka, turpretim Ercs nereti grib rīkoties pēc saviem ieskatiem. “Dažkārt viņam gribas būt kungam, nevis kalpam,” secina G.Duba. Kā zināms, kāršu kavā ir gan erca kungs, gan erca kalps. Lai nu kā, tagad Guna sacensībās startē ar Vandu, bet mājās galvenais ir Ercs.
Šķirne ļauj prognozēt spējas
G.Duba kopā ar Vandu regulāri trenējas. Vispirms tika pabeigts vispārējās apmācības kurss Alūksnes biedrībā “Remis”. Pēc tam Gulbenē tika iegūta “augstākā” izglītība četru mēnešu kursos. Martā bija pirmās sacensības pēc kursiem, kurās Vanda parādīja, cik labi visu apguvusi. “Esmu ļoti apmierināta, jo viņa aizturēja figurantu, nesaņemot nevienu soda punktu. Turklāt suņu nacionālās daudzcīņas posmā ieguvām trešo vietu un medaļu. Tiesa, pēc tam krosā skriešana pa sniegu un šaušana pa baloniem tik labi neveicās, bet tā ir mana, nevis Vandas vaina,” atzīst G.Duba. Līdz šim nav bijusi un, cerams, arī neradīsies situācija, kurā kucei būtu jāaizsargā saimniece. Taču viņa nešaubās, ka Vanda to spētu. Ikdienā svarīga ir paklausība, ko nodrošina apmācība. Tagad Vandai ir trīs gadi, no kuriem divus gadus viņa ir mācījusies. “Var, protams, gadīties, ka arī bezšķirnes suns ir ļoti gudrs un talantīgs. Taču tā ir laimes spēle. Turpretim es varu prognozēt, ka Vandas un Erca bērni būs ne mazāk spējīgi kā vecāki,” salīdzina saimniece. Tiesa, ne visi suņi ar labiem ciltsrakstiem attaisno cerības. Turklāt raksturi ir atšķirīgi, tāpēc nevar pret visiem suņiem izturēties vienādi. Vanda ir paklausīga un labi zina, ko nedrīkst. Taču ir arī gana viltīga, tāpēc pamanās gulēt gultā, kad saimniece neredz, vai arī naktī izlavās ārpus sētas, ja tajā atradusi caurumu. Bet no rīta ir atpakaļ, tikai pēc pēdām sniegā var secināt, ka tikusi izmantota izdevība doties brīvsolī un padzenāt lapsas.
Patīk sacensties, nevis
izrādīties
Izstādēs Vanda, kuras eksterjers atbilst standartiem, iegūst godalgotas vietas un CAC, tas ir, nacionālā čempiona kandidāta bonusus. “Ja iegūst piecus CAC, tad suns kļūst par Latvijas čempionu, ko var salīdzināt ar “Mis” vai “Misters Latvija” tituliem”. Tāds mērķis man ir, pagaidām iegūti trīs CAC atklātajā klasē,” skaidro G.Duba. Protams, izstādei ir rūpīgi jāgatavojas, lai suns prastu gan zobus parādīt, gan skriet riksī, gan nostāties speciālā stājā. Vācu aitu šķirnes sunim jāstāv, uz aizmuguri atliekot vienu kāju, lai redzētu muguras slīpumu. “Vandai visgrūtāk ir stāvēt ar paceltām ausīm. Sacensībās viņai ausis visu laiku ir augšā, jo tajās startēt patīk. Turpretim izstādi tā uztver kā kaut ko nepatīkamu, grūtu vai varbūt sakautrējas, tāpēc ausis nolaiž lejup. Tad nākas atrast kādu, kas pievērstu Vandas uzmanību, lai viņa saspicētu ausis,” atklāj Guna. Ja saimniecei ir prieks par panākumiem izstādē, tad arī Vanda to jūt. Savukārt suņa emocijas ir manāmas pirms sacensībām, kad Vanda kļūst nepacietīga un “stāsta”, ka grib piedalīties. “Tā nav ne smilkstēšana, ne riešana, bet kaut kas pa vidu,” atzīst G.Duba.
Vajag raksturam atbilstošu pieeju
Visi panākumi ir kopēji – saimnieces un suņa. Tiesa, Guna secina, ka suns noteikti ir labāks nekā viņa pati. To apliecina arī vērtējums pēc kursiem, kad “atzīmi” lika gan saimniecei, gan sunim. “Protams, treniņos nav viegli. Taču mēs ar to nenodarbotos, ja nepatiktu. Tas ir sportisks vaļasprieks, kura novērtējums ir sacensības un izstādes,” akcentē G.Duba. Kārumi ir laba motivācija sunim jebkurai darbībai. Suni māca visu laiku, arī pastaigā, tāpēc Gunai kabatā vienmēr ir kāds siera gabaliņš vai speciāli cepumi suņiem. Konfektes un šokolāde suņiem ir tikpat kaitīgi kā bērniem. Tomēr suns par saimnieku uzskata nevis to, kas viņu baro, bet ar ko kopā piedalās treniņos un iet pastaigās. “Katram sunim ir jāatrod individuāla pieeja. Diviem suņiem neder pat vienāda balss intonācija komandām, jo viens to uztvers no pusvārda, bet otram, iespējams, tā ir jāsaka dusmīgi. Sunim ar pakļāvīgu raksturu komandas stingrā balsī nederēs, jo tad viņš nejutīs prieku par savu veikumu,” atzīst G.Duba. Viņas pieredze liecina – ja izvēlas nepareizu apmācības veidu, tad nekas prātīgs neizdodas.
