“Kāpēc man visu laiku neveicas? Kāpēc es visu laiku savā dzīvē satieku neīstos vīriešus? Kāpēc nevaru atrast darbu? Kāpēc visu laiku jārisina vienas un tās pašas problēmas?” šie ir jautājumi, uz kuriem Līga šobrīd cenšas atrast atbildes. Bet neizdodas. Jauna, izskatīga, viena, ar mazu bērnu, bez iztikas līdzekļiem, izmisusi – šāds ir Līgas raksturojums.
Dažkārt viņai liekas, ka jāmeklē cita dzīvesvieta, ka tā ir visu neveiksmju cēlonis. “Šajā mājā īrnieki visu laiku savā starpā kašķējas,” norāda Līga. Citureiz sievietei šķiet, ka vainīgi kaimiņi, kuri regulāri uzdzīvo un neļauj izgulēties vairākas naktis pēc kārtas. Dažbrīd viņai mācas virsū mazvērtības kompleksi un Līgai liekas, ka viņa neko neprot.
Kad dzīve izdomāta krustām un šķērsām, viņa nonāk pie secinājuma: “Pēc visa piedzīvotā es nekad vairs nesākšu dzīvot kopā ar vīrieti tikai tādēļ, lai nebūtu viena.” Līga savos 30 gados divreiz uzsākusi kopdzīvi, abas reizes tā beigusies neveiksmīgi. No pirmajām attiecībām Līgai ir meita, par kuru sieviete saka: “Tas ir vienīgais, kas man šobrīd dzīvē ir.” No meitiņas tēta Līga bēga, gluži tāpat kā tas redzēts filmās – iesēdās taksometrā un lūdza aizvest tālu, tālu. Otro vīrieti Līga padzina. Abiem viņas dzīves vīriešiem bija viens netikums – viņi pārmēru lietoja alkoholu.
Pirmais pavērsiens
Kad Līgas meitiņai bija trīs mēneši, viņa saprata, ka ilgāk kopā ar bērna tēvu vairs dzīvot nespēj. “Sāku viņu ienīst. Man viņš kļuva tik pretīgs, ka man pat riebās, kā viņš naktīs guļot elpo. Kad viņš devās prom uz ilgāku laiku, ātrumā sametu somā bērnam nepieciešamās mantas un izsaucu taksi,” kā bēgusi no attiecībām, pastāsta sieviete. Abi dzīvoja nereģistrētā laulībā.
Kāpēc bija jābēg, kāpēc nevarēja šķirties vienojoties? “Viņš mani nelaida prom, pastāvēja uz to, ka man ir jāpaliek pie viņa,” atbild Līga. Taču uzreiz saraut attiecības Līgai neizdevās. Pēc neilga laika meitiņas tēvs uzzināja, kur Līga dzīvo, un ieradās ciemos. “Viņš ienāca dzīvoklī, paņēma mazo un aiznesa. Ko es viņam varēju izdarīt – sist, skrāpēt? Man kājas kļuva ļenganas. Pagāja laiks, kamēr es atguvos. Devos uz policiju. Es jau noskaņojos uz to, ka man teiks: tēvam vienlīdzīgas tiesības ar māti, un bērns pagaidām paliks pie tēva. Taču policija rīkojās ātri, nostrādāja fakts, ka bērnu baroju ar krūti. Viņa nebija pieradināta pie pudeles un knupīša. Kad meitiņu un tēvu atveda uz policiju, bērns jau kliedza, cik ļoti bija izsalcis. Turpat viņu paēdināju, un meitiņa palika pie manis,” atceras Līga. Vēl ilgu laiku meitiņas tēvs mēģināja pierunāt Līgu turpināt kopdzīvi. Taču viņa savu lēmumu nemainīja.
“Atkal viena un bez iztikas līdzekļiem,” savu tagadējo dzīvi raksturo sieviete. Jau vairākus mēnešus Līga nenopelna pat dažus desmitus latu mēnesī. “Abas ar meitu pārtiekam no alimentu naudas, kas ir 45 lati mēnesī,” atzīst Līga. Kad situācija kļuva pavisam kritiska, sieviete nolēma lūgt palīdzību pašvaldībai. “Uzrakstīju iesniegumu un lūdzu sociālo pabalstu. Pazemojoši bija komisijas priekšā skaidrot savu pašreizējo situāciju. Man uzdeva jautājumus arī par to, kāpēc nestrādāju, par ģimeni, par sadzīvi. Vienā mirklī jau gribēju teikt: ja nevar man pabalstu piešķirt, nevajag ar’. Pēc neilga laika man kontā ieskaitīja naudu. Biju pārsteigta un priecīga, bet otrreiz negribētu komisijas priekšā stāstīt, ka man nav naudas. Es jau neprasu palīdzību regulāri, šī bija pirmā reize. Zinu ģimenes, kurām pašvaldība regulāri izmaksā pabalstus. Man šī bija pirmā reize, un ceru, ka vienīgā,” stāsta Līga.
“Negribu, lai meitai veidojas nepareizs priekšstats par to, kādai ir jābūt ģimenei. Tad labāk dzīvot vienai.”
Jau trešo gadu Līgai nav pastāvīga darba. Ražošanas uzņēmums, kurā viņa strādāja, samazināja darbinieku skaitu. Lai ietaupītu uz nodokļu maksāšanu valstij, uzņēmējs pāris darbiniekus nodarbina oficiāli, bet daži strādā neoficiāli. Bez darba līguma piekrita strādāt arī Līga, kad viņai beidzās bezdarbnieka pabalsts. “Maksā minimumu – par vienas dienas darbu saņemu 10 latus. Jāstrādā tad, kad ir pasūtījumi, bieži sanāk vienkārši sēdēt mājās, jo darba nav. Ja mēnesī nopelna 100 latus, tad tas jau ir labi,” pastāsta sieviete. “Esmu meklējusi darbu citur. Man ir nepieciešams tāds darbs, kas būtu savienojams ar meitas pieskatīšanu. Lai esmu mājās, kad viņai beidzas bērnudārzs. Līdz šim to atrast nav izdevies. Rudenī biju pieteikusies strādāt vienā skolas virtuvē. Mani uzaicināja uz darba interviju un piedāvāja strādāt par bufetnieci. Bet es tādu darbu neprotu darīt. Nevaru strādāt vietā, kur ir jāapkalpo daudzi cilvēki, kur vidusskolēni mani mulsinās. Esmu rūpīga un varu precīzi strādāt kādā ražotnē, kur nav tiešas saskares ar klientiem,” savas iespējas kritiski vērtē Līga. Sievietei ir pamatizglītība un nepabeigta arodskolas izglītība kokapstrādē.
Izeju pagaidām neredz
Par nākotni sievietei rožainu sapņu nav: “Tik bezpalīdzīgi nejutos pat toreiz, kad nolēmu pamest meitiņas tēti. Arī toreiz dzīvei naudas bija maz. Māmiņalga bija maza, taču es zināju, ka spēšu par sevi un bērnu parūpēties. Atradu auklīti, sameklēju darbu kafejnīcā. Arī bērnudārzā vieta atradās. Bet tagad neredzu veidu, kā pārkāpt melnajai strīpai manā dzīvē. Tuvojas vasara, zinu, ka daudzas kafejnīcas meklē vasaras sezonai darbiniekus, bet man nebūs, kam atstāt pieskatīt meitu. Es nevaru septiņgadīgu bērnu atstāt uz visu dienu vienu pašu. Algot auklīti arī nevaru. Tad jau visa alga aizies samaksā auklītei. Man nav neviena radinieka, kam lūgt palīdzību. Māte nomira “ar sirdi”, tikko biju sākusi patstāvīgu dzīvi. Par tēvu nekādu ziņu nav kopš bērnības. Vienīgais brālis jau vairākus gadus ir peļņā ārzemēs. Vienīgā gaisma tuneļa galā – meita drīz būs paaugusies, sāks iet skolā un kļūs patstāvīgāka. Tad varēšu sameklēt pastāvīgāku darbu,” prāto Līga. Par attiecībām ar vīriešiem sieviete spriež: “Negribu tādu, kurš man jāgana, kurš vakarā piedzēries atnāk mājās, par kuru man no meitas kauns. Negribu, lai meitai veidojas nepareizs priekšstats par to, kādai ir jābūt ģimenei. Tad labāk dzīvot vienai,” nolēmusi Līga.
