Ludmila Uglovska ir Pededzes pamatskolas skolotāja, kas, būdama krievu tautības, māca bērniem latviešu tautas dejas. Pededzē Ludmila dzimusi, augusi un mācījusies. Pēc Pleskavas Valsts pedagoģiskā institūta absolvēšanas 1992.gadā sākusi strādāt Pededzes pamatskolā par matemātikas, fizikas un informātikas skolotāju, kā arī deju kolektīvu vadītāju.
Pededzes pamatskola ir vienīgā izglītības iestāde novadā, kur mācības notiek divās plūsmās – latviešu un krievu. Pateicoties Ludmila, kas te strādā jau 20 gadus, šobrīd par pamatskolu saka, ka tur dejo gandrīz visi. Kad notiek kāds koncerts vai skate, skola tiek slēgta un mācības nenotiek. Ilgus gadus tautas nama paspārnē darbojās tikai jauniešu deju kolektīvs, bet šobrīd tur mājvietu radusi arī sieviešu deju kopa un vidējās paaudzes deju kolektīvs.
Vai latviešu tautas deju mācīšana krievu tautības cilvēkiem nerada papildu slodzi? Kad saka “krievu Pededze”, mēs pat “apbižojamies”, jo mums te īstu krievu ir maz. Mūsu kultūra ir saistīta ar Latviju. Mēs esam Latvijas pilsoņi. Daļa no valsts. Vienīgā atšķirība, ka runājam divās valodās. Kad mācījos Krievijā, man gāja ļoti grūti. Tur bija pavisam cita kultūra, kuru neizjutu kā savējo. Viņi nesaprata mani, bet es nesapratu viņus. Jau tobrīd apjautu, ka mana vieta ir Latvijā, tāpēc nebija šaubu, ka es šeit atgriezīšos.
Manuprāt, cilvēki līdz galam nesaprot, ka, dzīvojot pierobežā un runājot divās valodās, tas nebūt nenozīmē, ka neesam Latvijas iedzīvotāji. Mums tā vispār nav problēma. Krievi dejo latviešu dejas, bet latvieši – krievu. Tas mums liekas pašsaprotami. Arī bērni to ļoti mierīgi uztver. Viņi ir pieraduši tā dzīvot, runājot divās valodās. Tā sapratne sākas ar ģimenēm, starp kurām ir gan īstas krievu un latviešu ģimenes, gan jauktās ģimenes, kurās vecāki ir dažādu tautību pārstāvji. Kad mēs kaut kur izbraucam ārpus Pededzes, izdzirdot, ka mēs runājam abās valodās, cilvēki aiz mums sačukstas: “Ai, jums ir dažādi bērni! Kā jūs ar to tiekat galā?” Mēs savukārt to nesaprotam. Viņi savu mūžu nav ķīvējušies par to, ka viens ir tāds, bet otrs – citādāks. Tā ir daļa no mūsu dzīves.
– Kāpēc savulaik nolēmāt kļūt par skolotāju?
– To, ka būšu skolotāja, zināju jau kopš bērnības. Lai kādas problēmas vai grūtības nav bijušas, savu izvēli nekad neesmu nožēlojusi. Man ir sajūta, ka neko citu es pat neprastu darīt. Kad atgriezos Pededzē, dzīvojos pa māju ar savu mazo dēlēnu. Tobrīd skola meklēja deju kolektīva vadītāju. Tā kā direktors zināja, ka līdztekus matemātikai un fizikai esmu apguvusi arī ar dejošanu saistītu specialitāti, viņš mani uzrunāja: “Ļuda, nu pamēģini! Varbūt tur kaut kas sanāks.” Sanāca un sanāk joprojām. Sāku ar latviešu dejām, pie kurām man ļoti palīdzēja toreizējā skolu deju kolektīvu virsvadītāja Gunta Lielmane. Deva padomus gan programmas veidošanā, gan citur. Vēlāk man piedāvāja vadīt jauniešu deju kolektīvu. Tā tas viss aizgāja.
– Cik grūti gāja ar latviešu deju apgūšanu?
– Patiesībā latviešu dejas man grūtības nekad nav sagādājušas, jo tās dejoju vēl tad, kad mācījos skolā. Latviešu kultūra man nav sveša, jo par spīti tam, ka skaitos krieviete, esmu dzimusi un augusi Latvijā. Arī krievu tautas dejas man grūtības nesagādāja, lai gan ar tām saskāros krietni vēlāk – tikai tad, kad jau studēju Pleskavā. Tuva jūtos abu tautu dejām. Lielu starpību neredzu. No krievu tautas dejām man patīk ātrās, kur cilvēki var izdejoties. Savukārt no latviešu tautas dejām simpātiskākas ir lēnās un mierīgās.
– Parasti lauku skolu kontekstā runā par bērnu trūkumu, kura dēļ nevar ieviest kādu interešu izglītības programmu. Kā jums izdevās izveidot piecus deju kolektīvus?
– Nu, pie mums situācija nav citādāka. Bērni ir tik, cik ir, tāpēc nevar izvēlēties tos, kas dejo labāk, vai salikt viņus atbilstošos pāros. Tajā pašā laikā ar lepnumu varu teikt, ka man dejo pilnīgi visi, neatkarīgi no tā – padodas vai nepadodas, ir talants vai nav. No pirmsskolas vecuma līdz 6.klasei deju nodarbības ir kā stunda. Vecākajās klasēs bērni jau var izvēlēties. Mēs nespiežam dejot, tomēr tādu bērnu, kas atkrīt, ir ļoti maz.
– Runā, ka, dodoties uz kādu koncertu, pamatskola tiek slēgta, jo visi aizbrauc dejot.
– Jā, savulaik tā tiešām bija. Tagad, kad finansiālā situācija ir pasliktinājusies un arī attieksme pret pašdarbības kolektīviem mainījusies, visi kopā nekur nebraucam, jo vienkārši nevaram to atļauties. Tādā ziņā cenšos piestrādāt pie tā, lai līdz brīdim, kad situācija uzlabosies, man joprojām izdotos noturēt visus dejotājus. Varbūt man nebūs tik augsti rezultāti kā pilsētas skolu kolektīviem, kur pastāv izvēles iespējas, toties man dejos visi.
“Ja mēs dzīvojam Latvijā, tad mums tas ir jārespektē un jāmācās latviešu valoda.”
Ludmila Uglovska
Ir interesanti vērot, kā bērni un jaunieši gadu gaitā attīstās. Vēl es priecājos par to, ka viņi dejošanu neaizmirst pat tad, kad jau ir aizgājuši savā dzīvē. Piemēram, nupat uz Masļeņicu radās ideja saaicināt kopā visus jauniešu deju kolektīva vecos dejotājus. Gatavojoties svētkiem, paziņojām, ka dienu pirms Masļeņicas būs mēģinājums, lai nākamajā dienā varētu uzstāties. Nebija nekādu pierunāšanu, nekādu speciālu uzaicinājumu. Kad sākām apzināt, kuri būtu ar mieru parakstīties uz tādu avantūru, atskārtām, ka mums nemaz tērpu nepietiks – tik daudz bija gribētāju. Neieradās tikai viena meitene, kura nevarēja to izdarīt, jo viņai mājās ir mazs bērniņš. Mēģinājumā iemācījāmies vienu jaunu deju un atkārtojām kaut ko no vecajām. Otrā dienā jaunieši pēc koncerta vēl pateica paldies, ka neaizmirsām par viņiem, un mudināja uzaicināt vēl kādreiz. Bija ļoti patīkami to dzirdēt. Tādos brīžos acīs sariešas asaras, ka tavs darbs nav bijis velts.
– Vai, ņemot vērā lielo atsaucību no skolēnu puses, dejas kļūst populārākas arī visā pagastā?
– Kolektīvu ir kļuvis nedaudz vairāk, tomēr to neuztveru kā kaut ko ārkārtēju. Kopā ar skolēnu un tautas nama amatiermākslas kolektīviem esam izveidojuši divu stundu garu koncertprogrammu, ar kuru uzstājamies visur, kur mūs aicina. Tajā ir kaut kas gan no latviešu, gan krievu kultūras. Priekšnesumi ir dažādi. Arī vadītāji runā abās valodās. Pēc koncerta dzirdam daudz pozitīvu atsauksmju.
– Sakarā ar referendumu daudz tiek runāts par sabiedrības integrāciju. Jūsu gadījumā izskatās, ka tas problēmas nesagādā.
– Tā tas patiešām ir. Mēs runājam abās valodās. Pieņemam abas kultūras. Tajā pašā laikā neuzskatu, ka krievu valodu vajadzētu noteikt par otro valsts valodu. Uzskatu, ka, ja mēs dzīvojam Latvijā, tad mums tas ir jārespektē un jāmācās latviešu valoda. Tajā pašā laikā gribētos sagaidīt pretimnākšanu no valstsvīru puses. Ja reiz ir izveidojusies situācija, ka Latvijā dzīvo ne tikai latviešu, bet arī krievu tautības pilsoņi, tad vajadzētu būt nedaudz pielaidīgākiem. Jaunā paaudze jau latviešu valodu zina. Arī mana gadagājuma cilvēki to ir daudzmaz apguvuši. Tajā pašā laikā ir ļoti daudzi vecie cilvēki – tādi kā, piemēram, mani vecāki. Viņi visu mūžu ir nodzīvojuši Latvijā. Viņi to uztver kā savu valsti. Ilgu laiku viņiem nav bijusi nepieciešamība mācīties latviešu valodu, tomēr tagad to izdarīt ir gandrīz neiespējami. Tādā ziņā gribētos, lai vismaz tajās iestādēs, kur vecajiem cilvēkiem jāiegriežas – pie ārsta vai valsts iestādēs, cilvēki neizrādītos ar saviem principiem, bet panāktu solīti pretī. Nu, nevajag mums krievu valodu kā otru valsts valodu, bet vajag mazliet vairāk sapratnes, ka situācija ir tāda, kāda ir, un daļai krievu valoda ir vienīgā, kādā viņi prot sazināties.
– Kādi būtu jūsu priekšlikumi sabiedrības integrācijai?
– Godīgi sakot, neesmu par to nemaz aizdomājusies, jo mums tāda problēma nepastāv. Mēs esam pieraduši dzīvot starp divām valodām, divām nacionalitātēm. Lielā politika mūs neinteresē. Mums svarīgākais ir, lai bērni izaugtu par kārtīgiem cilvēkiem un attīstītos par personībām. Jā, varbūt ir atsevišķi indivīdi, kuri rejas savā starpā par nacionalitātēm, tomēr mēs šim jautājumam nepievēršam tik lielu uzmanību, kā tas tiek pasniegts. Tādā ziņā man patika kādas skatītājas atsauksmes internetā pēc mūsu nesenā koncerta Zilupē. Viņa rakstīja, ka šī ir programma, ko vajadzētu rādīt tiem, kas mēģina mūs dalīt pēc valodas piederības un kliedz, ka viņu kultūrai un identitātei pastāvīgi draud briesmas. Pededzē dzīvo ne tikai krievi un latvieši, bet arī latgaļi un sēļi. Šeit tradīcijas tiek rūpīgi nodotas no paaudzes paaudzē. Cilvēki par savu bagātību uzskata tieši šo kultūras daudzveidību un bezgalīgo dvēseliskumu. Lūk, kāda tā ir – sabiedrības integrācija.
