Vairāk nekā 80 procenti bērnu no pirmreizēji diagnosticētiem 1. tipa cukura diabēta slimniekiem nonāk slimnīcā ketoacidozes stadijā – par katastrofālo situāciju agrīnās diagnostikas jomā brīdina medicīnas doktore endokrinoloģe Iveta Dzīvīte – Krišāne. Tautas valodā runājot – diabētu bērniem atklāj tikai slimnīcā, kad viņi tur tiek nogādāti ļoti smagā stāvoklī. Ne vecākiem, ne ģimenes ārstiem neienāk prātā, ka bērnam varētu būt diabēts. Tāpat arī daļa pieaugušo, kuri it kā rūpējas par savu veselību, neiedomājas pārbaudīt cukura līmeni asinīs, ko izdarīt ir ļoti viegli. Ar nevērību pret cukura līmeņa kontroli grēko arī paši diabēta pacienti, lai gan tas ir būtiski efektīvai diabēta kompensācijai un dzīves kvalitātes nosargāšanai.
Neveic analīzes
Bērniem bieži tiek atklāts cukura diabēts pēc vīrusa infekcijām, kuru laikā cieš aizkuņģa dziedzera šūnas, tāpat par diabēta iespējamību jādomā, ja regulāri ir strutainas ādas infekcijas, saaukstēšanās viena aiz otras, dažādas baktēriju izraisītas infekcijas, kas nepadodas ārstēšanai, pēc pieredzes secina ģimenes ārsts un endokrinologs Anatolijs Lucenko. Viena lielāka grupa ir bērni pēc trīs gadu vecuma, otra, kad diabēts tiek atklāts – pusaudži.
“Diabēta pacientam ir “saldi audi”, savukārt salda vide patīk baktērijām. Bērni nereti tiek ārstēti, pat nepārbaudot, kāds ir cukura līmenis asinīs, taču nesekmīgi. Līdz viņi nonāk slimnīcā kritiskā stāvoklī, kur analīzes uzrāda ļoti augstu cukura līmeni,” stāsta A. Lucenko. Pieaugušajiem gadskārtējā profilaktiskajā apskatē ir noteiktas arī vairākas obligātas analīzes, pēc 40 gadiem noteikti vajadzētu būt arī cukura līmeņa pārbaudei, bet bērniem analīzes ir “pēc ģimenes ārstu ieskatiem” un daudzi šādu nepieciešamību nesaskata.
Analīze ir ļoti vienkārša – dūriens pirkstā un pārbaude glikometrā. Diabēta dienā daudzviet tiek rīkotas akcijas, piedāvājot analīzi veikt bez maksas. Tomēr glikometra atbilde nav tā, kas apstiprina diagnozi. Ja cukura līmenis ir normas robežās, taču ļoti tuvu, lai to pārsniegtu, tiek nozīmēts glikozes slodzes tests. Tad jārēķinās vismaz ar divām stundām, ko pēc glikozes sīrupa iedzeršanas pavada, mierīgi sēžot bez jebkādām fiziskām aktivitātēm.
Vajag speciālistu
Tomēr arī tad, ja cilvēkam apstiprinās diabēts, bieži attieksme pret paškontroli ir neapmierinoša. “Galvenā problēma – diabēta slimniekam nav motivācija kontrolēt savu cukura līmeni asinīs. Bet regulāri, pareizi veikti mērījumi ļauj laikus koriģēt terapiju, nodrošināt labāku diabēta kompensāciju, tātad arī augstāku dzīves kvalitāti!” atgādina A. Lucenko. Turklāt nepieciešams veikt ne tikai cukura līmeņa paškontroli trīs četras reizes dienā pirms un divas stundas pēc ēšanas, bet arī noteikt glikozētā hemoglobīna daudzumu reizi kvartālā – tas uzrāda vidējo līmeni. Samazinot glikozētā hemoglobīna daudzumu tikai par vienu procentu, piemēram, no 9 uz 8, insulta risks diabētiķim samazinās par 12 procentiem, infarkta – par 14, kataraktas – par 19, pēdu amputācijas – par 43 procentiem. “Ar to arī cenšamies sabaidīt – ar iespējamu amputāciju, komplikācijām, jo diabēts nav izārstējams, tā ir nepārtraukti progresējoša slimība. Tāpēc nevar arī mēnešiem iet pie ģimenes ārsta, kas tikai turpina kādreizējos endokrinologa norādījumus – ir nepieciešama korekcija, ko var veikt tikai speciālists,” uzskata endokrinologs.
Tomēr nereti cilvēkiem, kuri uzmana savu diabētu un seko tā efektīvai kompensācijai, ir psiholoģiski smagi izšķirties par nākamo, bet nepieciešamo soli – insulīna injekcijām. “Bieži insulīns tiek nozīmēts novēloti, jo cilvēkiem ir psiholoģiski aizspriedumi. Tad es parasti saku – pamēģināsim trīs mēnešus. Un cilvēks redz, ka tas būtiski uzlabo dzīves kvalitāti. Ar zālēm palīdz atlikušajām aizkuņģa dziedzera šūnām, taču piecu sešu gadu laikā to rezerves izsīkst, insulīna injekcijas būs nepieciešamas tik un tā.”
