Viņi apprecējās un dzīvoja ilgi un laimīgi. Cienīgs pasakas noslēgums, kādu vajadzētu piedzīvot katram laulātajam pārim fiziskajā realitātē, jo esam taču pelnījuši ilgu un laimīgu dzīvi! Tomēr attiecību būvēšana ir darbs un māksla, kura visbiežāk viegli nepadodas. Tāpēc nāk krīzes. Kritieni, pēc kuriem jāatrod motivācija piecelties. Ja tās nebūs, lai kādi attiecību «glābēji» atrastos, savienība, visticamāk, izirs. To saglabāt iespējams, vien abiem partneriem stingri nolemjot palikt kopā.
Kā ābola divas pusītes
Indra savu Andri pamanīja kādā seminārā augstskolā. Viņa vēl studēja, bet viņš jau bija ieguvis diplomu jomā, kas abus ļoti interesēja. Vārds pa vārdam, un uzplauka simpātijas. «Man patika viņā viss. Stāja. Veids, kā viņš izsakās un argumentē savu viedokli. Smalkā humora izjūta. Viņa domu gājiens un pasaules uztvere. Šķita – Andris tik ļoti atbilst manai būtībai,» mīlestības sākumu atceras Indra. Viņa šo «jūtu ķīmiju» sevī pamanīja pirmā. Andrim, kurš pirmkārt bija koncentrējies zinātniskajam darbam, vajadzēja laiku, lai saprastu, ka viņa pasaulē būtu vieta vēl kādam. Meiteni nedaudz sāpināja tas, ka Andris it kā tiecas pēc viņas, bet tajā pašā laikā atgrūžas. Meklē ieganstu, lai satiktos, bet nespēj atzīties jūtās. It kā svārstās, atliek lēmumu. To, ka Andris Indru tomēr mīl un gribētu ar viņu būt kopā, meitenei no mīļotā vajadzēja gluži vai izspiest ar varu. Viņa vēl nenojauta, ka laulības krīzes brīžos tieši tas visvairāk liks šaubīties par Andra jūtu un nodomu patiesumu.
Taču pēc atzīšanās abi jutās kā septītajās debesīs. «Kā viena ābola divas pusītes,» smej Indra. Varēja beidzot iziet sabiedrībā kā legāls pāris. Izpaust jūtas. Lemt par nākotni. Kopā bija labi un interesanti. Pēc dažiem mēnešiem Indra un Andris apprecējās.
Nācās mainīt sevi
«Tā fantastiskā sajūta turpinājās apmēram gadu. Strādājām vienā iestādē. Tikai katrs savā stāvā. Kopā gājām uz darbu, pārtraukumos kopā dzērām kafiju, kopā devāmies mājās – domājām, ko gatavosim vakariņās un ko darīsim brīvdienās,» stāsta Indra. Tomēr saldā sajūta pakāpeniski sāka pazust. Līdz ar bērniem ienāca jauna dzīves kārtība, Indra mainīja darbu, tāpēc ar Andri tikās vien vēlās vakara stundās. Lielu spriedzi mājās ienesa lēmums paņemt pie sevis Indras vecmāmiņu, kura bija slima un kopjama. «Es jutos kā ierauta vāveres ritenī. Visu laiku rūpes, rūpes, rūpes, bet nekāda atbalsta no Andra. Šķita, viņš mani neievēro. Pārnāk no darba, kaut ko noburkšķ un sēžas pie datora, lai padarītu iekavētos darbus. Arī brīvdienas parasti izvērtās nekādas, jo bija jākopj ome. Mani bija tik slikti, es tik ļoti dusmojos uz vīru un to, kā pārvērtusies mūsu laulība, ka gribēju vienkārši salikt somas un pazust. Taču nebija jau, kur iet,» skumji pasmaida Indra.
Neapmierinātības stāvoklis turpināja rūgt. Sievai bija sajūta, ka kopdzīve tuvojas neizbēgamam kraham. Andris noslēdzās, uz Indras pārmetumiem neatbildēja un nespēja piedāvāt nekādu attiecību glābšanas plānu, ko sieva no viņa pieprasīja. Indra juta, ka lēnām pārvērtusies kašķīgā būtnē, un tas viņai ļoti nepatika. Taču ko darīt? Šķirties? Šis lēmums bija rokas stiepiena attālumā. «Vienu vakaru es burtiski salūzu. Man vairs nebija spēka. Pasaucu Andri blakus, un mēs beidzot mierīgi runājām. Stundām ilgi. Raudājām. Atcerējāmies, kā iemīlējāmies, to, ka esam radīti viens otram. Meklējām risinājumus, ko darīt tālāk. Vienojāmies apmeklēt laulību konsultantu. Tas nebija viegli. Nācās daudz mainīt tieši sevī, bet izturējām, un pēc desmit gadiem esam atraduši jaunu sākumu,» ar gandarījumu atzīst Indra.
Spēja noturēt fokusu
«Laulības dzīve ir kā organisms, kas piedzīvo savus kāpumus un kritumus. Tai piemīt dažādi periodi – dzimst bērni, viņi pieaug, atkal ienāk kāds mazulītis, atvases pamet ģimenes ligzdu. Notiek nepārtraukta dinamika. Ar laiku garīgi, mentāli un fiziski mainās arī katrs cilvēks. Tāpēc katrā no šīm fāzēm pārim jāpārskata savs savienības līgums un jāatrod atbilde uz jautājumu, kāpēc viņi ir kopā laulībā,» modelē psiholoģe Ilze Āna. Viņa pārliecināta, ka laimīgas un veiksmīgas kopdzīves noslēpums ir tikai pašu rokās. Tā ir atbildība, kas sākas, izvēloties partneri un dodot viņam jā vārdu. Tālākais atkarīgs no spējas veidot un noturēt fokusu.
Taču reizēm laulātie novirzās no mērķa. Kādam pēkšņi sāk šķist, ka partneris par maz pelna, nepievērš pienācīgu uzmanību, neizprot viņa centienus, «nerunā» īstajā mīlestības valodā. Tad, lai saglābtu attiecības, jāsāk meklēt nevis attaisnojumi, kāpēc negribu turpināt kopdzīvi, bet iespējas palikt kopā, norāda psiholoģe.
Degunradzis un muša
«Ja pāris ir izlēmis turpināt attiecības, kā jebkurā organizācijā vispirms jāsecina, kur ir problēma, un, lai kādi būtu tās cēloņi, jāsāk runāt tikai par iespējamiem risinājumiem. Nozīme ir vien rītdienai, jo vakardienā neko vairs nevaram mainīt,» teic I.Āna, atzīstot, ka to gan nav viegli izdarīt. Īpaši, ja attiecībās iezagusies neuzticība. Tā būs kā rēta, kas pavadīs visu kopdzīvi. Tāpēc ir svarīgi piedot un attiecību labošanas periodā neielaist «sabotierus» – vainošanu un attaisnošanos.
«Kad problēma definēta, kam nepieciešama prasme klausīties un sadzirdēt otru, risinājumu meklējumu fāzē būtiski kopt īpaši vienu no mīlestības valodām – kvalitatīvu kopā pavadītu laiku. Šajā steidzīgajā laikmetā tā pietrūkst visvairāk. Tas gan nenozīmē, ka abiem kopā obligāti kaut kur jādodas. Pietiek apsēsties blakus un veltīt partnerim visu uzmanību,» mudina I.Āna. Viņa norāda, ka attiecībās noteikti vajadzētu izprast un respektēt arī dzimumu atšķirību. «Man patīk salīdzinājums, ko dzirdēju kādā seminārā, ka vīrietis ir degunradzis, kurš virzās uz mērķi, bet, ja tas pazūd, jūtas apjucis. Savukārt sieviete ir muša, jo spēj redzēt visapkārt. Tamdēļ viņai nevajadzētu dusmoties, ka vīrs pēkšņi pazaudējis fokusu. Nostājies viņa acu priekšā un saki – te es esmu un mīlu tevi tādu, kāds tu esi,» uz izpratni attiecībās aicina I.Āna.
