Alūksnes novada domes deputāte Zinaida Silirava ir viena no šā sasaukuma deputātiem ar lielu pieredzi pašvaldību darbā. Alūksnes novada domē viņa tika ievēlēta no “LPP/LC”, bet, kopš pērn izstājās no partijas, jaunā politiskajā spēkā nav iesaistījusies un šobrīd ir bezpartejiska.
Novada domē Z.Silirava ir kultūras, izglītības un sporta komitejā, kā arī sociālo pakalpojumu un veselības aprūpes jautājumu komitejā. Mārkalnes pagasta pārvaldē strādā kopš 1985.gada. Savulaik ieguvusi vidējo speciālo izglītību kā tehniķe – plānotāja un strādājusi paju sabiedrībā “Mārkalne”, bet pēc dekrēta atvaļinājuma uzrunāta darbā pagasta izpildkomitejā par sekretāri. No 1997.gada līdz Alūksnes novada izveidei 2009.gadā bija Mārkalnes pagasta padomes priekšsēdētāja, tagad – Mārkalnes pagasta pārvaldes sekretāre. Vērtējot darbu novada domē, viņa secina – ja deputāti savstarpēji biežāk tiktos un izdiskutētu skatāmos jautājumus, pieņemtie lēmumi būtu citādāki.
– Kā ar šodienas acīm vērtējat administratīvi teritoriālo reformu?
– Novadu izveide bija piespiedu reforma, kas nāca “no augšas”, nevis no apakšas, kā būtu bijis jābūt. Alūksnes novads ir izveidots par lielu. Ja pirms novada veidošanas būtu plašākas savstarpējās diskusijas, varbūt tomēr kopā būtu sagājuši vairāki pagasti, veidojot atsevišķus nelielus novadus, piemēram, Liepna, Pededze, Jaunalūksne un Mārkalne kopā vai arī apvienības “AIZ Melnupe” ietvaros. Nav zināms, kā klātos šādiem maziem novadiem, bet tagad novads ir par lielu. Jā, deputāti strādā, bet katrs vairāk domā par sevi. Mēs joprojām līdz šim brīdim nespējam domāt, ka viens novads. Šogad novada budžeta dalīšanas principi atkal ir atmesti atpakaļ, dalot uz iedzīvotāju skaitu. Katras iestādes darbība ir jāskata novada kontekstā, jo katra no tām pilda savas funkcijas un gādā par iedzīvotājiem. Novadus veidoja ar mērķi vienmērīgi attīstīt teritorijas, bet pie mums tā nenotiek. Strādāju Mārkalnes pagasta pārvaldē, un palaikam izskan pārmetumi, ka it kā aizstāvu un lobēju savējos. Bet – es vienkārši aizstāvu iedzīvotāju intereses. Novadā gājām ar cerību piesaistīt vairāk līdzekļu pagastam, īstenojot dažādus projektus. Tiesa, nav jau tikai sliktais, izdarīts ir daudz: arī pagastos turpinās ceļu infrastruktūras, dažādu objektu sakārtošana, Alūksnes Jaunā pils guvusi jaunu veidolu – prieks par to!
– Ko ieguvis Mārkalnes pagasts kopš novada izveides?
– Jau pirms novada izveides 2009.gadā iesniedzām projektu Eiropas līdzekļu piesaistei ceļu infrastruktūrai – projektu īstenojām jau novadā. Lielu daļu no 200 000 latu, ko katram pagastam piešķīra pirms novadu izveides, Mārkalnē iztērējām pamatskolas, internāta un pagasta pārvaldes ēku jumtu remontiem, visu logu nomaiņai, sanitāro mezglu un daļējam telpu remontam. Šie līdzekļi mazam pagastam bija labākā dāvana, ko, manuprāt, ļoti veiksmīgi izmantojām, lai arī tagad kāds varbūt izsaka pārmetumus. Arī pagasta padomes laikā Mārkalnei nebija liels budžets, bet ar projektiem centāmies piesaistīt papildu finansējumu. Tā izveidojām atpūtas vietu un estrādi “Lakstīgalas”, remontējām tautas nama ģērbtuves, pašdarbības kolektīvi iegādājās tērpus. Protams, pagastam bija aizņēmums Valsts kasē un, ieejot novadā, mums tieši bija kopprojekta ar igauņiem noslēgums, kā rezultātā Mārkalnes pagastam bija 8000 latu parāds. Sākotnēji to sedza no Alūksnes novada domes budžeta, bet, atgūstot projekta līdzekļus, Mārkalne novadam šo summu atmaksāja. Novada laikā pagastā ir īstenoti nelieli projekti, piemēram, par sporta inventāra iegādi.
– Šobrīd notiek karstas diskusijas par novada 2012.gada budžetu. Kādi, jūsuprāt, būtu taisnīgākie kritēriji līdzekļu sadalē?
– Mums ir novada domes nolikums, ir iestādes, kas aizstāv savu budžetu, un, to darot, līdzekļi būtu jāpiešķir pēc noteiktiem principiem, pielāgojot konkrētai situācijai, nevis visus saliekot vienos rāmjos. Lai cik arī iedzīvotāju pagastā ir, mums viņiem tāpat ir jānodrošina pakalpojumu saņemšana. Nauda ir jāsadala vienlīdzīgi. Nedaudz vairāk varētu būt Alūksnei kā novada centram, jo tur arī ir vairāk iedzīvotāju. Kā panākt vienlīdzīgu sadali? j Varētu veidot Alūksnes novada attīstības programmu 4 gadiem jeb sasaukuma laikam, kur strikti atrunā, ko, kur un kad attīstīs, lai “vilks paēdis un kaza dzīva”.
Neuzskatu, ka man kā deputātei ir jāpārkāpj robežas, lai iejauktos novada domes speciālistu darbā. Ir novada dome, tās vadītājs, speciālisti – es cienu cilvēkus, kas strādā, savā darbā ir kompetenti un uzticos viņiem. Neuzskatu, ka man kā deputātei katru dienu jāatrodas novada domē – ir jāļauj cilvēkiem strādāt, citādi viņi jau sāk apšaubīt savu kompetenci, jo nemitīgi kāds no malas kaut ko norāda! Ja es varu palīdzēt ar padomu vai atrisināt kādu jautājumu, labprāt to daru, bet “nebāžos visām pudelēm par korķi”.
Patiesībā šobrīd iedzīvotājiem ir grūti, zudusi ticība, ir nonākts līdz tādam melnajam krustpunktam, ka tālāk vairs nav, kur iet. Lai cilvēks laukos vai pilsētā apgūtu Eiropas naudu, radītu darba vietas, vajag sākuma kapitālu, jāiegulda savi līdzekļi un tikai tad var saņemt Eiropas naudu, bet šobrīd novadā ir maz turīgu cilvēku. Tāpēc arī tagad vajadzētu kā Breša zemnieku laikos, kad cilvēki varēja saņemt finansiālu palīdzību no valsts savu saimniecību izveidei. Tad jaunieši, kam ir vēlme un ideja, paliktu dzīvot laukos.
– Vai ir attaisnojusies pagastu pārvalžu vadītāju reforma?
– Es toreiz šo reformu neatbalstīju, jo cilvēkiem to uzspieda. Darbs šodien ir vajadzīgs visiem, tādēļ pagastu vadītāji tam piekrita, bet būt vadītājam vairākos pagastos ir ļoti grūti. Katrā pagastā vajadzēja atstāt vadītāju, kas visu pārzina. Nevaru teikt, ka Mārkalnē būtu slikti, jo visi strādā, cik spēj, tomēr iedzīvotājiem vadītājs pieejams retāk. Savukārt teritorijas attīstības speciālistiem labāka pakļautība būtu zem novada Attīstības nodaļas, jo tad viņiem būtu vairāk informācijas.
– Pašvaldības izveidotā komisija, kas apsekoja novada skolas, skolu direktoriem prezentēja savu skatījumu par tām un turpmāko darbību, norādot, ka Mārkalnes pamatskola ir pārmaiņu priekšā…
– Mārkalnes skola tagad atkal ir mazliet zem sitiena, lai gan neesam skola ar vismazāko bērnu skaitu novadā. Tuvākajos gados paredzams, ka pagasta bērnu skolā būs mazāk, bet pēc tam – atkal vairāk. Nevar šobrīd kā ar nazi nogriezt un pateikt, ka tur bērnu maz un jāreorganizē, jo situācija mainās, pagastā sāk dzīvot jaunas ģimenes ar bērniem – nesen mums bija tāds gadījums! Turklāt ģeogrāfiski Mārkalne neatrodas sliktā vietā – līdz Alūksnei ir 15 kilometri, tikpat līdz Miso Igaunijā. Pirms kaut ko likvidēt, rosinu visus deputātus padomāt, ko mēs labu radīsim vietā. Pirms nogriezt, desmit reizes vajag nomērīt, jo nogriezt paspēsim vienmēr. Mārkalnes pagasta padomes laikā ļoti domājām par skolas attīstību. Izveidojām internātu, kas skolai piesaistīja papildu audzēkņus, jo vecākiem, kam, piemēram, jāstrādā nakts maiņās, ir iespēja atstāt bērnu drošā vidē. Uzskatu, ka nevar rēķināt izmaksas uz vienu skolēnu, jo katrā pagastā situācija ir citādāka. Ja kādā vietā likvidē skolu, tad jaunās ģimenes uz turieni arī neies un šī vieta ar laiku dabiski izzudīs. Es savulaik biju arī pret Zeltiņu pamatskolas likvidēšanu. Nezinu, kuram tagad celsies roka kaut ko likvidēt un atstāt tukšu vietu. Reformu var īstenot, ja tā ir labprātīga un paredz saprātīgu līdzekļu taupīšanu.
– Kā vērtējat sociālās palīdzības sistēmu novadā?
– Ir pabalstu apjoms, kas iedzīvotājam pienākas pēc likuma, tajā pašā laikā jāsaprot, ka šobrīd sociālā spriedze sabiedrībā ir ļoti liela. Novadā nav neviena ekskluzīva pabalsta! Naudas ir maz, šobrīd diemžēl nevaram cilvēkiem piešķirt naudu medikamentu iegādei vai medicīniskās palīdzības saņemšanai. Savukārt ārkārtas gadījumos vienmēr cenšamies iedzīvotājiem palīdzēt.
– Par ko interesējas iedzīvotāji, kad nāk uz pieņemšanām?
– Izsaka aizrādījumus – ja tie ir pamatoti, komitejās par to diskutējam, piemēram, cik ilgi rītos Alūksnes pilsētā jādeg ielu apgaismojumam, par slidenām ielām, par sociālās aprūpes centru “Alūksne”. Nenāk jau tikai uz pieņemšanu – daudzi aprunājas, satiekot ikdienā, vai piezvana, aicina uz iedzīvotāju grupu tikšanās reizēm. Cenšos izprast gan pagastu, gan pilsētas iedzīvotāju vajadzības.
