Kad tiekos ar alūksnieti Annu Kampi, mani pārsteidz viņas dzirkstošais dzīvesprieks. Šķiet, tieši tas ir palīdzējis dzīvot ar ticību un cerību, tikt pāri sāpēm, savijot tās ar prieku, ko viņai dāvājuši mazbērni – Diāna un Gints. Savukārt mazmeitu aizrauj omītes sparīgums un vienmēr mirdzošās acis.
Pateicas omītei par mīlestību un gādību
“Mana mammīte nomira, kad man bija 3 mēneši, bet brālim – 7 gadi. Pastāvēja iespēja, ka mūs ar brāli var izšķirt – mammas māsa ņemtu mani savā apgādībā, bet brāli audzinātu tētis. Tad omīte nolēma ņemt mūs abus pie sevis. Tas ir apbrīnojami, ka viņa savā vecumā to spēja un paveica. Viņa ir bijusi mums blakus gan priecīgos, gan grūtos brīžos, kā māte dāvājot mums mīlestību un maigumu. Tiesa, bijusi arī stingra, kad vajadzēja,” tā pieteikuma vēstulē “Latvijas lepnums 2011” raksta mazmeita Diāna Kampe. Viņa ir izaugusi (25.janvārī svinēja 19.dzimšanas dienu), tāpēc prot novērtēt, cik labi, ka omīte bijusi blakus gan priecīgos, gan grūtos brīžos. Tā kā Diāna mācās Rīgas stila un modes profesionālajā vidusskolā, jauniete vēl arvien saņem omītes atbalstu. Turklāt nav zināms, vai pēc tās beigšanas atradīs darbu, “lai padarītu vieglāku soli omītei”. Tāpēc vēlas paust savu pateicību, pastāstot par savu mīļo cilvēku, kas ir ne vien omīte, bet arī māte.
A.Kampei ir divi dēli, pieci mazbērni (viens miris) un divi mazmazbērni. Tie ir viņas lielākā bagātība un prieks. Visvairāk vecmāmiņa ir pārdzīvojusi par Diānu un Gintu, kad tie zaudēja māti.
“Toreiz mans vīrs vēl bija dzīvs. Viņš teica, ka brālim ir jāaug kopā ar māsu. Kad pēkšņi vedekla Ilze nomira, viss sagriezās kā atvarā. Taču nebija šaubu – audzināsim mazos un palīdzēsim, cik spēsim,” atzīst Anna.
Uzņemas rūpes par
jaundzimušo
Kad pirmo reizi viņa ciemojās pie mazās Diānas, teica – nu man būs maizes devēja. Bet liktenis bija lēmis citādi – vispirms pašai vajadzēja izaudzināt lielu mazo meiteni. A.Kampe bija beigusi darba gaitas, bet palīdzēja paziņai Malienas piemājas saimniecībā. “Bija paredzēts, ka dienu nostrādāšu un būšu brīva. Teicu – tad gan es iešu uz ezeru, likšu kājas ūdenī un atpūtīšos. Pēkšņi piebrauca mašīna un atbraucēji teica, ka Ilze ir mirusi. Tas bija smags trieciens,” atceras A.Kampe. Tā viņa ar savu vīru, lieki neprātojot, uzņēmās rūpes par abiem mazbērniem. Tagad nākas atzīt – viegli nebija. Tolaik vēl pamperu jeb autiņbiksīšu nebija, vajadzēja mazgāt un gludināt autiņus. Par laimi, Diāna bija mierīgs bērns. Vārīju viņai putras un baroju ar pudelīti. Gints sāka skolas gaitas, tāpēc arī viņam bija vajadzīga uzmanība un atbalsts. “Sākumā Diāna mani sauca par mammu. Bet tad sāku domāt, kā tas būs skolā. Skaidrs, ka es taču nevaru būt māte,” atzīst omīte.
Pārdzīvo mazdēla aiziešanu no dzīves
Katrā Diānas dzimšanas dienā abus bērnus veda pie fotogrāfa, tāpēc labi var redzēt, kā abi ne tikai stiepjas garumā, bet arī kļūst pieauguši. Brālim ar māsu bija paliela gadu starpība. A.Kampe vēl arvien dzied senioru korī “Brūklenājs”, kur kopā ar viņu gan mēģinājumos, gan izbraukumos bija arī māsa ar brāli. “Ja kaut kur braucu ar kori, abi bērni bija jāņem līdzi. Kur tad liksi? Vīrs arī dziedāja, pie viņa abi vairāk turējās,” atzīst A.Kampe. Mazdēls Gints 9.klasi beidza Bejas pamatskolā. Tad mācījās par galdnieku Apē. Praksē viņš bija Jaunlaicenes kokapstrādes uzņēmumā “Ozoli AZ”. It kā viss bija labi, taču puisim sāpēja mugura. “Pārdzīvoju, ka viņš strādā smagu darbu gaterī, tāpēc mudināju vēl mācīties,” stāsta A.Kampe. Gints nolēma vēl mācīties Rankas arodskolā, lai apgūtu ar mežsaimniecību saistītu specialitāti. Taču šajā skolā mācījās vien pāris mēnešus, atbraucis brīvdienās uz tēva mājām Jaunlaicenē, viņš bēniņos pakārās. Kāpēc? Joprojām ne vecmāmiņa, ne tēvs un citi tuvinieki nespēj saprast un atbildēt. Jaunais vīrietis bija sevī noslēgts, nerunīgs. “Gints ļoti pārdzīvoja mātes nāvi, taču visu paturēja sevī,” secina omīte. Diāna atzīst, ka tas bija smags trieciens visiem: “Omīte ļoti pārdzīvoja, tomēr kopā tikām pāri sāpēm.”
Gatavojas turpināt omītes darbu
Diāna atzīst, ka omīte viņai joprojām palīdz – dod līdzi uz galvaspilsētu gan ievārījumus, gan paštaisītus dārzeņu konservus, gan arī naudiņu. Viņa apgūst drēbnieka profesiju, kurā līdz martam ir jāiziet kvalifikācijas prakse šūšanā. A.Kampe palīdzēja mazmeitai atrast prakses vietu. Diānas profesija ir kā turpinājums omītes darbam. Viņai mājās ir vairākas šujmašīnas, kuras tagad izmanto reti. Taču augot mazmeita bieži ne tikai redzēja omīti šujam, bet arī pati to darīja. “Viņai patika. Skolas gados Diāna stāstīja – man visas meitenes prasa gan adatā ievērt diegu, gan šūt. Tiesa, kad gribēja braukt mācīties uz Rīgu, biju uztraukusies. Sākumā aizbraucu līdzi,” atzīst omīte. Viņa centās mazmeitu pierunāt palikt Alūksnē un turpināt mācības vidusskolas klasēs. Teica, ka kopā būs vieglāk iztikt, vienalga – ēdot melnu vai baltu putru. Tomēr Diāna palika nelokāma. “Kad beigšu mācīties un sākšu strādāt par modisti, es omītei palīdzēšu, lai viņai nekā netrūktu, nekas nesāpētu… Viņa ir pelnījusi vislabākās vecumdienas pasaulē. Lai Dievs stāv klāt visās viņas gaitās!” vēlas D.Kampe.
