Visticamāk, jau šā gada pavasarī Latvijā beidzot sāks darboties sistēma, kas lauksaimniekiem ļaus apdrošināt savus potenciālos ienākumus, tā nodrošinoties pret krusas, lietavu, sala un citu dabas parādību radītajiem riskiem, apgalvo lauksaimieku organizācijas “Zemnieku saeima” vadītājs Juris Lazdiņš.
– Šobrīd intensīvi tiek strādāts pie jautājuma, kas skar lauksaimnieku sējumu apdrošināšanu. Kāpēc tas ir nepieciešams?
– Lauksaimniecība ir tas uzņēmējdarbības veids, kura veiksme vai neveiksme lielā mērā ir atkarīga no dabas apstākļiem. Tāpēc šeit būtu nepieciešama apdrošināšana. Tas ļautu nodrošināties pret visiem dabas radītajiem riskiem, ko cilvēks nevar ietekmēt. Tajā pašā laikā mēs ļoti labi zinām, ka ieguldījumi lauksaimnieciskajā darbībā patiesībā ir ļoti lieli. Ja pirms ražas novākšanas uznāk krusa un lauksaimiekam izposta visus sējumus, viņam nav nekādu ienākumu, un viņš viennozīmīgi nonāk pilnīgā bezizejā.
– Kādi ir galvenie faktori, riski, pret kuriem būs iespējams veikt sējumu apdrošināšanu?
– Pārziemošana, lietavas, sausums, krusa, vētras. Principā šeit runa ir par visiem Latvijai raksturīgajiem dabas apstākļiem, dabas parādībām.
– Līdz šim nereti izskanējis, ka apsētās platības apdrošināt varētu, bet tas izmaksā pārāk dārgi. Rodas jautājums – cik liela cena būs jāmaksā par sējumu apdrošināšanu?
– Šeit būtisks ir jautājums par to, kas tiek apdrošināts. Jāņem vērā, ka atbilstoši tai apdrošināšanas sistēmai, ko grasāmies šeit ieviest, apdrošināti tiks plānotie ieņēmumi no katra hektāra, kas tiek balstīti uz pēdējo trīs gadu darbības rādītājiem un fiksēto attiecīgā produkta tirgus cenu. Piemēram, ja runa ir par ziemas rapšu sējumiem ar prognozēto ražu trīs tonnas no hektāra un prognozēto pārdošanas cenu – 285 lati par tonnu, sanāk, ka mēs gribam apdrošināt savus ienākumus 855 latu apmērā no viena hektāra – nenoliedzami jārēķinās, ka polises cena būs adekvāta. Ziemas rapša gadījumā apdrošināšanas polises cena būtu visaugstākā – apmēram 40 lati par hektāru, un tā ir summa bez valsts līdzdalības. Savukārt ar valsts līdzdalību zemniekam pašam jāmaksā 20 lati par hektāru. Kā jau minēts, apdrošināts tiks ienākumu līmenis. Ja kādas dabas stihijas rezultātā attiecīgais kultūraugs ies bojā, jau minētā rapša audzētājs varēs pretendēt uz naudas izmaksu 855 latu apmērā par hektāru.
– Vai ir prognozes par to, cik liels daudzums Latvijas zemnieku saismniecību varētu izmantot šādu apdrošināšanu?
– Tika veikta aptauja, lai noskaidrotu, vai lauksaimnieki vispār ir gatavi apdrošināt savus sējumus un pret kādiem riskiem un cik lielas summas viņi par to būtu gatavi maksāt. Domāju, ka pagājušā gada pieredze bija gana laba. Proti, Zemgales reģionā bija pat tādas saimniecības, kam bija jāpārsēj sējumi ārkārtīgi lielā apmērā, un tas ir nopietni vērtējams fakts. Tas arī mudina to, ka lauksaimnieki paši vēlas, lai būtu adekvāta apdrošināšanas sistēma. Ja mēs paskatāmies uz kaimiņiem lietuviešiem, ir skaidri redzams, ka Lietuvā jau pēdējos divus gadus pēc kārtas bija kultūraugu pārziemošanas problēma. Ir jābūt apdrošināšanas sistēmai! Arī lauksaimniekiem ir kredītis un dažādas citas saistības, ko viņi ir uzņēmušies. Te runa ir gan par bankām, gan citiem kreditoriem, kas ir iesaistījušies lauksaimnieciskajā darbībā, un arī viņiem pastāv risks savus ieguldījumus neatgūt tikai dažādu dabas faktoru dēļ, kas nebūtu īsti adekvāti un pareizi.
– Var teikt, ka brīdī, kad šī apdrošināšanas sistēma būs ieviesta, tie, kas būs apdrošinājuši savas platības, vajadzības gadījumā saņems kompensāciju, bet tie, kas to nebūs izdarījuši, varēs vainot paši sevi?
– Tieši tā! Arī šobrīd faktiski tā jau ir. Mums jau ir viena apdrošināšanas sistēma, bet tā nav visai veiksmīga, jo tā ļauj apdrošināt ieguldījumus, bet nevar apdrošināt ražas līmeni, par ko mēs pēdējos trīs gadus arī runājam. Nav taču jēgas apdrošināt ieguldījumus vai iesēto sēklu, pārrēķinot tās vērtību latos. Lauksaimniekam vajag apdrošināt viņa ienākumus. Sējot tiek plānots, ka būs noteikts ienākumu līmenis, un jaunā sistēma to nodrošinās. Jāteic, ka pirms četriem pieciem gadiem rudenī bija pārāk liels mitrums, un mēs prasījām valdībai mitruma kompensācijas. Pavasarī bija sausums, un mēs prasījām sausuma kompensācijas. Šajā gadījumā valsts attiecīgos riskus pārnesa uz apdrošinātājiem, nevis uzņēmās uz sevi, kas būtu pilnīgi aplami. Jāņem vērā, ka rezultāti lauksaimnieciskajai darbībai nav prognozējami, un atbildība ir jāpārliek uz biznesu, nevis nodokļu maksātāju naudu valsts budžetā.
– Tiek pieļauts, ka 50% no apdrošināšanas prēmijām lauksaimniekiem varētu segt Zemkopības ministrija. Cik tas ir reāli? Un vai arī šādā gadījumā tomēr netiks iesaistīts valsts budžets?
– Šāda programma Latvijā darbojas jau trīs gadus – valsts sedz sējumu apdrošināšanas polises
50 % apmērā. Var teikt, ka turpmāk šis princips tiks vienkārši turpināts. Nākamajā Lauku attīstības plānā Eiropas vadlīnijās ir ierakstīts, ka tieši šāda apdrošināšanas programma riska samazināšanai tiks izveidota. Faktiski tas ir produkts, kurš strādā, bet tas tiks uzlabots.
– Kad sāks strādāt šī uzlabotā apdrošināšanas versija?
– Plānojam, ka pavasarī mēs jau varēsim to reāli iedarbināt dzīvē. Ja pavasarī tas izdosies, nebūs vairs iespējams apdrošināt pārziemošanas risku šajā sezonā, taču varēs apdrošināt pret vasaras riskiem – lietu, krusu, vētru.
– Kuras varētu būt tās apdrošināšanas kompānijas, kas būtu gatavas strādāt šajā jomā ar Latvijas lauksaimniekiem?
– Šobrīd ir tikai viena vācu kompānija “Vereinikte Hagel”, kura, starp citu, nemaz arī tik brīvprātīgi te nenāk. Šis uzņēmums jau pēdējos četrus gadus strādā Lietuvā, un pēdējie divi gadi no tiem kompānijai ir izvērsušies ļoti neveiksmīgi, jo šajā kaimiņvalstī tai ir bijušas ārkārtīgi lielas izmaksas. Mēs tomēr pierunājām startēt arī Latvijas tirgū, bet, lai tā varētu šeit normāli strādāt, neciešot būtiskus zaudējumus, ir vajadzīgas arī normālas apdrošināmās platības – 100 līdz 2000 hektāru. Nu, nav tā, ka apdrošināšanas kompānijas šeit rautos un tas būtu baigais bizness.
– Kur ir problēma?
– Šeit ir daudz apdrošināšanas kompāniju, bet neviena no tām nav gatava apdrošināt lauksaimnieku ienākumus. Neviena no tām līdz šim nav piedāvājusi šādu produktu.
– Vai, jūsuprāt, sējumu apdrošināšanai Latvijā nevajadzētu piemērot obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas principu?
– Redziet, statistika liecina: ja katru gadu saimniecībā tiek pārsēti vairāk nekā 9 % sējumu, tos ir vērts apdrošināt. Bet varbūt kāds saimnieks uzskata, ka viņam nekad nebūs šādu problēmu, ka nekad nebūs ne krusas, ne vētras, ne plūdu, ne skarbu apstākļu ziemā. Varētu teikt, ka šeit runa ir par KASKO apdrošināšanas principu. To, lai šo apdrošināšanas produktu lauksaimnieks izmanto, var pieprasīt bankas. Taču kā obligāto apdrošināšanu mēs šo produktu nevaram atļauties ieviest.
Mazās un vidējās saimniecības tomēr ir lokālas. Tas nozīmē, ka to sējumi ir izvietoti ļoti nelielā rādiusā. No šā aspekta raugoties, ja krusa vai vētra attiecīgo saimniecību skar, tas uzreiz notiek lielos apmēros – lielajām saimniecībām šajā jomā ir mazāks risks, jo tās tomēr ir plašākā reģionā.
