Sildoties pie ugunskuriem, kādi 1991.gada janvārī dega Rīgā pie svarīgākajiem objektiem, vai bez tiem barikāžu laiks ir neizdzēšams barikāžu aizstāvju, viņu tuvinieku, atbalstītāju un pēcnācēju atmiņās. Tās katram ir savas, tāpēc vienīgās un neatkārtojamas.
Pošas uz barikādēm,
nešauboties ne brīdi
“Mans barikāžu aizstāvja stāsts sākās ar šausminošajiem televīzijas ziņu kadriem no Viļņas, kur no lodēm un zem tanku kāpurķēdēm gāja bojā 14 cilvēki. Biju tik dziļi aizskarta, ka nolēmu – mājās palikt nav jēgas. Pat, ja tanki brauks pāri, tik un tā došos uz Rīgu. Tā arī darīju. Tā kā Bejas mežniecībā vadīju Tautas frontes atbalsta grupu, ar darbabiedriem pārrunājām situāciju un nolēmām posties ceļā. Saņēmām arī visaptverošu priekšniecības atbalstu,” stāsta Ziemeļaustrumu virsmežniecības Alūksnes biroja vecākā inspektore meža reproduktīvā materiāla jautājumos Zaiga Sudraba.
Uz Rīgu viņa brauca 12 cilvēku grupā, kurā bija Igors Oskars Sīpols, Andrejs Bērziņš, Guntis Krapāns, Agris Gulbis, Aivars Platnieks, Jānis Vitkins, Gints Stafeckis, Viktors Orehovs, Juris Kurgāns, Sveta Harjo un Iveta Damme (Laicena). Pirms izbraukšanas Zaiga mēteļa kabatā ielika zīmīti ar savu vārdu un asins grupu. Līdzi paņēma siltas drēbes, pirmās nepieciešamības lietas un kaut ko no ēdamā. “Pirms izbraukšanas 13.janvāra rītā pulcējāmies pie mežniecības. Līdzi ņēmām sausas malkas kravu un sarkanbaltsarkano karogu. Tā kā brīvās Latvijas simbolam vajadzēja kātu, noderēja Padomju Latvijas karoga kāts. Nīstais karogs ar balti zilo viļņoto malu tika samīdīts, un visi barikāžu aizstāvji uz tā nofotografējās, lai gan toreiz par to draudēja bargs sods,” atceras Z.Sudraba.
Vienīgais “ierocis” – pelnu maisiņš kabatā
Iebraucot Rīgā, alūksnieši redzēja tādus pašus necilus autobusiņus ar satuntulētiem braucējiem, varenu lauksaimniecības tehniku pie Ministru Padomes, ļaudis ielu malās rādīja atbalstošus žestus. Patriotiskā noskaņā viņi devās uz Tautas frontes štāba norādīto apsargājamo objektu – starptautisko telefonu un telegrāfa centrāli. “Savu ugunskuru veidojām uz ielas bruģa. Blakus mums bija kurzemnieki. Viņi pamācīja, lai ielieku kabatā pelnu maisiņu, kas bija mans vienīgais aizsargs pret omoniešiem. Tiesa, mēs cēlām prettanku barikādes,” atceras Z.Sudraba. Kādu nakti pienāca brīdis, kad vīri gribēja pasargāt sievietes un lika tām iet iekšā telegrāfa ēkā. Taču Zaiga neklausīja. Tika gaidīti tanki, taču sagaidīja tikai nelielus sprādzienus – no jumtiem uz barikāžu aizstāvjiem tika mesti paštaisīti spridzekļi. “Jautāju mežsargam Guntim, kurš bija karojis Afganistānā, cik omoniešu vajadzētu, lai tiktu ar mums galā. Viņš teica, ka pietiktu ar pāris vīriem. Mums nekā cita nebija, tikai liela apņēmība turēties līdz pēdējam,” saka Z.Sudraba. Guntis Krapāns atzīst, ka Rīgas barikāžu aizstāvjus pasargāja Viļņas asiņainie notikumi, ko parādīja masu saziņas līdzekļi visai pasaulei, un starptautiskās sabiedrības protesti. I.O.Sīpols piebilst, ka šādās izšķirošās situācijās vislabāk var redzēt, kas ir kas.
Vienotas tautas gara spēks ir neuzvarams
“Toreiz sēdējām pie ugunskura un spriedām, ka pēc 15 gadiem viss būs citādāk. Un daudz arī ir mainījies uz labo pusi. Varbūt neprotam novērtēt to, kas mums tagad ir? Ja arī ne viss ir, kā gribētu, paši vien esam vainīgi,” secina Z.Sudraba. Viņa spriež, ka, gaidot referendumu par otru valsts valodu, sajūta ir mazliet līdzīga kā ejot uz barikādēm. Tikai toreiz vienā barikāžu pusē viņa bija ar daudziem, kuri tagad ieņem pretēju nostāju. Diemžēl vairāk nekā 20 gadu laikā ļoti maz ir darīts, lai arī tagad varētu būt kopā. “Tāda vienotības sajūta man ir bijusi tikai “Baltijas ceļā” un barikāžu laikā, tāpēc tās ir neaizmirstamas. To bija vērts piedzīvot, lai saprastu, ka tautas gara spēks ir neuzvarams,” atzīst Z.Sudraba. Viņa uzskata, ka jautājumam par latviešu un krievu valodu vispār nevajadzēja rasties. Tagad, protams, ir par vēlu censties apturēt referendumu – ir jāiet līdz galam. Katram ir jāpauž savs viedoklis un jāpanāk, lai tas vairs neatkārtotos.
