«Vai mums ir tuvas attiecības? Vispār jā! Pēc kā tu to spried? Tu mani mīli, un es tevi mīlu. Kā tu zini, ka es tevi mīlu? Tu ar mani spēlē «Aklās vistiņas», priecājies, samīļo, dod buču. Nopērc saldumiņus, palutini. Saki, ka mīli mani,» psiholoģe Baiba Blomniece-Jurāne min kādu dialogu starp māmiņu un viņas desmit gadu veco atvasīti. Saglabāt ciešu vecāku un bērnu saikni, kas silda un pasargā, šajā ģimenē ir prioritāte. Nemitīgajā steigā, aizņemtībā un uztraukumā par elementārām sadzīves lietām to gan nav viegli nodrošināt, piekrīt psiholoģe, kura arī pati ir divu bērnu mamma un ikdienu pavada darbā ar jauniešiem. Tomēr cenšanās atalgo!
Nenokavēt labu
attiecību sākumu
«Pārnākot mājās no darba, vēl jātaisa vakariņas un pusdienas rītdienai. Esmu piekususi. Gribu atpūsties, bet skrien divi pretī un aicina spēlēties. Ļoti bieži gribas pateikt: nē, liec mani mierā!» modelē B.Blomniece-Jurāne, piebilstot, ka tieši šādi brīži izkristalizē, vai vēlos panākt ciešu saikni ar bērniem. Izrādās, ne vien mājas tīrīšana un kotlešu cepšana, bet arī attiecību veidošana ir darbs. Taču tas nav grūts un galu galā sniedz prieku. Atliek vien patiesi interesēties par atvasīti un atsaukties uz bērna vajadzībām. Tam gan jāsākas no mazulīša pirmajām dienām. «Ja nekas nav darīts līdz bērna septiņu, deviņu, divpadsmit gadu vecumam, ciešu attiecību veidošana ir stipri nokavēta. Bērns vairs neierausīsies tev klēpī un neprasīs spēlēt «Aklās vistiņas»,» teic Baiba.
Ilgojas pēc fiziska kontakta
Ielūkojoties bērna vajadzību lādītē, pamatā tur var atrast ilgas pēc drošības, mīļuma, atbalsta un iespējas uzticēties. To palīdz nodrošināt vairākas salīdzinoši vienkāršas lietas. Piemēram, rituāli jeb nemainīga lietu kārtība ģimenē. Bērns zina, kas notiks, viņam atgriežoties mājās no skolas vai bērnudārza, kas risināsies brīvdienās un kā tiks organizētas ēdienreizes. «Veidojot šos rituālus, noteikti jāņem vērā bērna viedoklis,» norāda psiholoģe. Viņa piebilst, ka ciešas attiecības palīdz veidot arī regulārs fizisks kontakts. Draudzīgi pieskārieni, apskāvieni, pieglaušanās, paņemšana aiz rokas, dauzīšanās, pakutināšana, sabužināšna, matu ķemmēšana. Tas ļauj justies pasargātam un nepieciešams ne tikai maziem bērniem, bet arī pusaudžiem. Patiesībā – jebkuram vecumam. «Arī partnerattiecībās vēlamies, lai otra pusīte mūs apskauj un samīļo. Protams, ar varu fizisku kontaktu nevar uzspiest. Jāskatās individuāli, jo ir bērni, kam pieskārieni nepatīk. Vecākiem jābūt īpaši atsaucīgiem, ja mazais fizisko kontaktu prasa. Vēlas pieglausties, pasēdēt blakus, ierausties vecāku gultā,» tēlo Baiba, akcentējot arī robežu nepieciešamību. Bērnam jāsaprot, ka mūžīgi viņš mammas gultu nevarēs «okupēt» un arī visas vēlmes kā uz burvju mājiena nepiepildīsies. Tomēr galveno nevajadzētu ignorēt!
Akceptēt bailes un skumjas
«Lai ar bērnu veidotos cieša saikne, ļoti svarīgi ir nepalaist garām situācijas, kad vari viņam sniegt reālu atbalstu. Ja nepieciešams, iejaukties klases dzīvē, runāt ar skolotāju, kaut šķiet – vecīt, pats esi vainīgs, tiec arī pats galā! Šādi bērns saprot, ka mamma aizsargās, lai arī viņš kļūdījies. Tas rada uzticību un lielāku atklātību attiecībās,» turpina B.Blomniece-Jurāne.
Lai spētu pilnībā atbalstīt savas atvases, vecākiem jāprot adekvāti reaģēt uz viņu emocijām. «Reizēm bērns pasaka vai uzvedas ne tā, kā mums, pieaugušajiem, pieņemams. Taču mums jāsaprot un jāpieņem šīs emocijas, nevis jānoliedz. Bērnam var būt bail, viņš var justies skumji vai aizvainots, kaut mēs neredzam tam pamatu. To apzinoties, varam ar šīm emocijām tālāk strādāt. Piemēram, stāstīt, kāpēc es pats nebaidos, demonstrēt piemērus, kā pārvarēt bailes, bet ne pavēlēt beigt baidīties vai izsmiet bērnu!»
Bērni jūt kontroljautājumus
Veidojot ciešu saikni, neiztikt arī bez kvalitatīvas savstarpējās komunikācijas. Tāpēc jāuzmanās, lai tā nebūtu tikai kontrolējoša. «Mēs, vecāki, vēlamies kontrolēt savus bērnus, un to vajag darīt. Jautājums, kā un cik daudz! Manuprāt, līdzsvara atslēgas vārds ir patiesas intereses un emociju izrādīšana. Ka interesējos par bērnu kā par cilvēku, kuram ir savas domas un jūtas. Ja vēlos uzzināt, vai bērns bijis skolā, bet prasu aplinkus, piemēram, vai lielais vējš netraucēja ceļā uz skolu, viņš uzreiz sapratīs, ka tā ir manipulācija. Apakšā ir kontroljautājumi. Jārēķinās, ka bērns vairs nerunās atklāti, teiks tikai to, ko nepieciešams dzirdēt vai pusaudža vecumā vispār aizcirtīs durvis,» stāsta Baiba. Taču ar komunikāciju nevajag arī pārspīlēt. Īpaši tīņiem ir svarīgi, ka viņš var atnākt mājās, apsēsties dīvānā un vienkārši būt. Jāprot ieturēt arī klusuma pauzes un baudīt kopā būšanas mirkļus, saprotot, ka galvenais ir saglabāt šo patieso interesi.
