Ziemerietes Smaidas Mucenieces mūža gadi ir kā latvju rakstu dūraiņu pāris gan gaišāku, gan tumšāku krāsu dzīpariem, cieši kopā savijot astoņus gadu desmitus. 15.janvārī viņa svinēs 80 gadu jubileju, 14.janvārī būs balle, kad no malu malām sabrauks mīļie bērni, mazbērni un mazmazbērni. Nozīmīgās jubilejas priekšvakarā S.Muceniece mundri un ar prieku saka: “Visa sava dzīve man ir patikusi!”
Vienmēr strādāts no sirds
S.Muceniece dzimusi 1932.gadā Dimdiņu ģimenes mājās – netālu no viņas pašreizējām mājām “Ieviņas” Ziemera pagastā. Vecākiem bija divas meitas un divi dēli. Diemžēl abi Smaidas brāļi krita 2. pasaules karā, bet māsa dzīvo blakus pagastā Jaunlaicenē. Lielākā daļa mūža darba gadu pagājuši, sūri, grūti strādājot fermās, bet no darba viņa nekad nav baidījusies, vienmēr to veikusi atbildīgi un no sirds. “1949.gadā iestājos kolhozā “Vaidava” – ļoti negribējās, bet aiz bailēm par izvešanu to darījām. Strādāju kolhoza kantorī par uzskaitvedi – ar visu savu septiņu klašu izglītību! Toreiz iepazinos ar savu nākamo vīru Borisu Mucenieku – arī viņš bija kara invalīds. Pēckara gados Boriss veda pastu ar zirgu, katru dienu brauca garām kantorim, es skatījos pa logu, kā viņš vienmēr stalti aizbrauc… Iepazināmies ballē. Brāļi Mucenieki bija muzikanti. Mūsu laikā balles sākās jau astoņos vakarā – tagad jaunatnei vajag teju pusnakti, lai uz balli ietu! Bet mēs ballējām līdz rīta gaismai, un, atnākot mājā, tēvs jau pagalmā gaidīja ar rokas izkaptīm, jo bija jāiet pļaut. Apprecējāmies, turpināju strādāt par uzskaitvedi arī mājās, bērnus auklējot,” stāsta S.Muceniece. Ģimenē uzauga četri bērni – dēli Imants, Guntis, Mārtiņš un meita Iveta. Vēlāk abi ar vīru smaga darba gadus strādāja cūku, zirgu, teļu fermās. “Strādājot cūku fermā, saņēmu daudz diplomu un godalgu. Strādājām no sirds un visu atdevām. Mans darba stāžs ir 43 gadi. Pirmos piecus gadus pensija bija 415 rubļu, bet tad uzlika “griestus” un aprēķināja tikai no 200 rubļiem. Tagad arī tā vajadzēja!” uzskata S.Muceniece.
Lielākā bagātība – bērni
S.Muceniece uzsver, ka vīram bija savi, fiziski grūti darbi, tādēļ bērnus auklēja ļoti reti. “Bērni un mājas solis bija mans pienākums. Tagad visur sludina, ka vīriem jāpalīdz bērnus audzināt, jāmaina pamperi… Es saku, ka vīri ir jāciena, tādēļ visām jaunajām sieviņām iesaku: taupiet savus vīrus! Drīz būs 11 gadi, kopš vīrs miris, un tagad saprotu, kā tas ir – dzīvot vienai, laukos. Bet man ir palīgi – mani bērni, mazbērni. Mūsdienās ne visi bērni palīdz saviem vecākiem, jo grib dzīvot pēc iespējas šikāk. Man ir paveicies – labāk vairs nevaru vēlēties! Meita dzīvo tepat blakus, vienmēr sagatavo man siltas pusdienas, uzmana mani un aprūpē. Imants dzīvo un strādā Alūksnē, Guntis gan ārzemēs. Skumji, ka Mārtiņu esam jau zaudējuši… Tagad man ir 9 mazbērni un 10 mazmazbērni – tā ir mana vislielākā bagātība! Mēs te, Ziemerī, esam saujiņa senioru – vairākas kundzes, savstarpēji visu laiku kontaktējamies, arī cita citu uzmanām,” saka S.Muceniece.
Saticība – dzīves pamats
S.Muceniece ir ļoti pacietīga, drosmīga un uzņēmīga – vēl pirms diviem gadiem pat uz savas mājas jumta kāpusi, lai skursteni pielabotu! Nekad nevienam negrib palikt parādā, jo dzīvo ar pārliecību – katram sava ģimene un izdevumi. Lai kā dzīvē gājis un kādi pavērsieni piedzīvoti, vienmēr ar visiem dzīvojusi saticībā. Citos cilvēkos augstu vērtē labestību. “Nekad nevajag izteikt skaļi to, ko nevēlos – šādas emocijas jāpatur pie sevis. Es no tā visvairāk baidos – izsacīt savas domas skaļi, jo mēs nekad nebūsim visi vienādi. Tāpat kā tad, kad divi jaunie apprecas – nekad nevajag censties otru pāraudzināt. Katram ir savs “es” un savas kļūdas, otram ir jāpielāgojas, savstarpēji jāprot izrunāties un jāmāk vienam otru saprast. Kad tagad palasu žurnālus “Privātā Dzīve” un “Kas Jauns” – man savā vecumā mati ceļas stāvus! Kā tagad dzīvo pa Rīgu! Aktieriem – citam trešā sieva, dažam pat piecas, kur palikusi cilvēcība? Arī problēma – pasaulē arvien vairāk notiek rasu sajaukšanās, Latvijai tas ir liels apdraudējums un pie laba nenovedīs,” uzskata S.Muceniece.
Sāp sirds par
izbraukušajiem
Pērn vasarā Smaidas kundze ciemojās Īrijā pie mazdēla – aizlidoja viena pati 25.maijā un tikai 13.jūlijā atgriezās. “Gaidīju mazmazdēlu Robertu un – sagaidīju! Izauklēju mazo,” viņa smaidot atceras. S.Muceniecei ļoti sāp sirds, ka tik daudzi latvieši tagad izbraukuši uz ārzemēm, jo arī daļa viņas mīļo vairs nedzīvo Latvijā. “Padomju laikos mūs, labākos lopkopējus, veda uz Gagru, Jaltu – tādā ziņā tolaik bija labāk, jo darbs bija visiem, kuri labi strādāja, tie arī pelnīja labi un brauca ceļojumos. Latvijā valstij vajadzēja pārvaldīt visas zemes un mežu platības un dot cilvēkiem apstrādāt, cik viņiem vajag, nevis kā tagad – tik daudz nekoptu platību vai arī daži lielzemnieki zemi apstrādā, bet to patiesajiem īpašniekiem par to neko negrib dot pretī. Valsts varēja veidot kokapstrādes cehus, kur nodarbinātu vietējos cilvēkus, kuri būtu priecīgi par darba vietām, arī valsts būtu bagāta,” spriež S.Muceniece.
Mostas jau septiņos
Par spīti veselības problēmām, S.Muceniece ir ļoti enerģiska un prot saglabāt dzīvesprieku katrā situācijā, neizrādot citiem savas nebūšanas. Smaidas kundze ir sabiedriski aktīva un apmeklē daudzus pasākumus. “Diemžēl ar šo gadu mums, Ziemera pensionārēm, pašām pilnībā jāmaksā par pagasta autobusa izmantošanu – 26 santīmi par kilometru! Tas mums vairs nebūs pa spēkam. Līdz šim katra maksājām tikai latu,” viņa skumji nosaka. S.Muceniece ļoti aktīvi seko līdzi arī sabiedriskajām un politiskajām norisēm – nav par slinku un pietiek uzņēmības, lai darbdienās jau pulksten 7.00 mostos pēc modinātājpulksteņa zvana, lai tikai redzētu televīzijā rīta ziņu raidījumus! “Uzgriežu uz skaļākā un tikmēr gatavoju sev virtuvē brokastis – lai tikai neko nenokavētu. Arī avīzes izlasu, tikai kreņķējos, ka nevaru vairs visu rūpīgi izlasīt, tikai ar lupas palīdzību. Skatos arī atsevišķus seriālus,” viņa stāsta. Savs viedoklis S.Muceniecei ir arī par gaidāmo referendumu par valsts valodas statusu. “Es noteikti balsošu pret krievu valodu kā otru valsts valodu! Es tik ilgi esmu nodzīvojusi, bet negribu piedzīvot, lai mums Latvijā būtu divas valsts valodas. Lai viņi runā krieviski – neviens taču to neliedz arī tagad! Bet latvieši taču ir tik piekāpīgi… Piemēram, ja satiekas ar krievvalodīgo, uzreiz latvietis sāk runāt krieviski, lai tikai tas otrs saprastu. Bet kāpēc viņi necenšas runāt latviski, nodzīvojuši šeit tik ilgus gadus?” jautā S.Muceniece.
Joprojām uzgriež valsi!
Pie mundruma viņu uztur arī veselības tējas, pirts, nūjošana un meitas Ivetas svaigi spiestās dārzeņu sulas. “Agrāk ēdām daudz, bet strādājām arī otra tik nekā tagad. Tagad tik daudz nedrīkstam vairs ēst, jo nestrādājam tik daudz! Es uzturā daudz lietoju dārzeņus, jau trīs gadus lietoju savvaļas augu pulverveida maisījumu “Salveo”, arī zāļu tēju maisījumu osteohondrozei. Ēdu daudz pašmāju ābolus, citus augļus,” viņa saka.
Vasarā S.Mucenieces vaļasprieks ir dārzs un puķes. “Nometusies uz ceļgaliem, varu četras stundas ravēt! Bet meita jau mani vaktē un saka, ka laiks atpūsties. Āra darbi man ļoti patīk! Kad meita kaut kur aizbrauc, tad man ir lielā izstrādāšanās dārzā! Ziemā agrāk visus gadus adīju, bet nu vairs nevaru.” Nav dienas, kad viņa neieslēdz “Latvijas Radio 2”, lai klausītos dziesmas un īpaši apsveikumu veltījumus. “Tad uzgriežu skaļāk un maršēju pa lielo istabu. Citreiz arī uzgriežu viena pati valsti – un varu to izdarīt!”
