“Latvijas lepnuma 2011” balvu pasniegšanas ceremonijā mecenāts Jānis Apsīti aicināja padomāt, cik cilvēkiem varētu palīdzēt, ja mēs katrs kaut reizi gadā savu atbalstu dāvātu kādam, kam tas ir nepieciešama. Bet, ja to darītu katru nedēļu vai katru dienu? Gribot negribot mēģināju salīdzināt, cik daudz morālo, nevis materiālo vērtību var dot skolotājs vai cilvēks, kam ir, ko dot. Spriediet paši, lasot Dinas Meisteres atziņu mozaīku.
Mācās un māca ticību
– Lai gan palīdzu īstenot projektu Apē topošās baznīcas Dienvidu dārzam, nevaru teikt, ka būtu aktīva draudzes locekle. Dievkalpojumus apmeklēju reti, galvenokārt svētkos. 1989.gadā mani kristīja un iesvētīja Rīgā, Jāņa baznīcā, kur mācītājs bija Jānis Kalniņš. Viņš man ir mācītāja etalons. Vecs sirms kungs, bet šķita, ka izstaro gaismu, kurā gribas iet un darīt. Savā sirdī es, protams, ticu Dievam. Tāpēc ļoti vēlos, lai Apē būtu vieta, kur pulcēties un lūgt Dievu. Baznīcas ēka ir vajadzīga, jo ir būtiska atšķirība, vai dievkalpojums notiek piemērotā telpā vai tādā, kas ir paredzēta šim mērķim. Nu jau desmit gadus piedalos bērnu kristīgajās nometnēs vasarās. Esmu augusi, kāpjot pa karjeras kāpnēm (smaida), jo sākumā, būdama mājturības skolotāja, biju nometnes pavāre, bet pēdējās vasarās vadu radošās darbnīcas. Man piedāvāja arī vadīt kristīgās nodarbības. Pamēģināju, bet jutu, ka neesmu tam gatava. Mani bērni apmeklē svētdienas skolu. Vēlos, lai viņi iegūst dzīves gudrību, kas saistās ar Dievu, ar mīlestību un piedošanu, ar labestību.
Prot atkāpties un piekāpties
Mūsu skolas mazajās klasītēs ir saglabāta kristīgā mācība. Savukārt līdz 18 gadu vecumam ir svētdienas skola, arī Bībeles pulciņš. Tie jaunieši, kuri ir apmeklējuši svētdienas skolu, ir mazliet citādāki, jo prot risināt konfliktsituācijas ne tikai uzbrūkot, bet arī atkāpjoties. Tomēr esmu nākusi pie atziņas, ka morālās vērtības var mācīt jebkura mācību priekšmeta skolotājs savās stundās. Tiesa, eksakto priekšmetu skolotājiem tas ir grūtāk. Toties kultūras vēstures stundās mēs ļoti daudz runājām par dažādām reliģijām, par labo un ļauno. Bērnībā man mamma lasīja gan pasakas, gan mākslas grāmatas un stāstīja par gleznām. Tas bija interesanti. Daudz ir atkarīgs no skolotāja – vai viņš izpilda savu darbu saskaņā ar mācību programmā rakstīto, vai strādā ar sirdi un dvēseli. Turklāt tikai vienā mācību priekšmetā nevar izdarīt visu, lai apgūtu morālās vērtības. Arī apkārtējā sabiedrība mums uzliek savu zīmogu – televīzijā redz vardarbību, melus, izejam uz ielas – tas pats. Kad paklausāmies, kā runā daudzi jaunieši, paliek žēl ne tikai mūsu valodas, bet arī viņu pašu. Ir sajūta, ka apkārt ir pārāk daudz iekšējās netīrības, kas palaikam tiek izgāzta ārā. Jā, skolotāji daudz var darīt, lai situāciju mainītu. Tomēr galvenā ir ģimene, jo ļoti reti skolotājs ir svarīgāks par mammu un tēti. Bērns uzaug ar to, ko saņem no saviem vecākiem. Ja ģimenē būs cilvēciskas attiecības, piedošana, savstarpēja sapratne, tad viss būs kārtībā.
Apzinās latviskās saknes
Patiesībā ar ticības lietām ir mazliet dīvaini, jo vecāmāte bija katoļticīga. Savukārt vectēvs bija luterānis, taču viņam svarīgs bija nevis kristīgais, bet latviskais Dieviņš un latviskais patriotisms. To esmu no viņa mantojusi. Man ir ļoti žēl, ka daudzi jaunieši aug bez savu sakņu apzināšanās latvietībā. Tiesa, esmu augusi padomju varas gados, kad mani vecāki, skolotāji, nevarēja atļauties ticēt Dievam vai iet baznīcā.
“Ļoti reti skolotājs ir svarīgāks par mammu un tēti.”
Dina Meistere
Tāpēc Ziemassvētkus svinējām laukos Jaunlaicenē, tālāk no ziņkārīgām acīm un ausīm. Mana pirmā saistība ar Dievu bija iesvētībās. Taču manī joprojām ir tās sajūtas, kas toreiz pārņēma baznīcā. Šķiet, ka Dievs man vienmēr ir sekojis. Kad bijušas ļoti grūtas situācijas, saistītas ar bērnu dzimšanu, ar viņu veselību, kad pati esmu bijusi tuvu nāvei, vienmēr sarežģījumiem ir bijis pozitīvs risinājums. Acīmredzot ir palīdzējis Dieva sargeņģelis. Es vienmēr lūdzu viņa padomu. Man ir ļoti daudz darba un sabiedrisko pienākumu. Kad jūtu, ka netieku galā, es visu ielieku Dieva rokās. Un pamazām iestājas miers dvēselē. Es vienmēr atceros vecātēva vārdus, kad es žēlojos – kāpēc man tas jādara. Viņš teica: „Bet kurš tad, ja ne tu?” Vectēvs nebija guvis labu izglītību, taču bija gaišs cilvēks.
Kā cenšos audzināt savus bērnus? Vienkārši. Kopā ar dēlu iemācījāmies Latvijas himnu, lai to ne tikai zinātu, bet saprastu, ka himna nav vienkārši dziesma. Daudz ar bērniem runāju par šādiem jautājumiem. Tiesa, mums nav tautas tērpu. Ievēroju, ka skolēnos nesaprotamu iemeslu dēļ ir pretestība pret tautastērpiem. Varbūt viņi tos neizjūt kā latviskās identitātes daļu. Skolā kopā ar bērniem daudz dziedam tautasdziesmas. Esmu vadījusi skolēnu zinātniski pētnieciskos darbus par izsūtītajiem, arī organizējusi piemiņas pasākumus un valsts svētkus, cenšoties tajos iesaistīt tos, kuri neizjūt patriotismu.
Patīk radīt savām rokām
Man patīk vienmēr atrast un radīt kaut ko jaunu. Esmu rakstījusi vairākus projektus, bet tie neguva finansiālu atbalstu. Tas ir normāli, jo ne viss rit kā pa diedziņu. Kad mūsu skolas bērni piedalījās „Putnu operā”, es šuvu viņiem tērpus. Kad jau tuvu bija izrādes laiks, talkā nāca arī bērnu vecāki. Es vienmēr kaut kur ielienu un pēc tam sev jautāju – kāpēc man to vajadzēja. Taču iesāktais noteikti ir jāpabeidz.
Kad vēl mācījos vidusskolā, pati sev šuvu apģērbu, jo veikalos nevarēja iegādāties tādu, kāds patiktu. Esmu pat mēteli uzšuvusi. Tas bija vaļasprieks, ko stimulēja vēlme pucēties. Pēc studijām 15 gadus strādāju par mājturības skolotāju un organizēju ārpusklases darbu. Ļoti patika adīt. Adīju džemperus, zeķes, visu, bet tagad laika atliek vien kādiem sīkiem darbiņiem. Tiesa, ir doma skaisti apģērbt mazo meitu. Audumi jau ir salikti rindā, varbūt vasaras atvaļinājuma laikā varēšu sašūt viņai kleitas.
Vēlas labestīgu sabiedrību
Gribētos, lai nākamie gadi ir labāki Latvijai kā valstij. Man ļoti žēl, ka no valsts aizbrauc jaunas ģimenes ar labiem un talantīgiem bērniem. Mūsu sabiedrība ir kļuvusi ļoti agresīva gan vārdos, gan darbos. Reizēm šķiet, ka masu saziņas līdzekļi šo agresiju uzkurina, aizmirstot par labo, kas arī šajā laikā notiek. Negatīvisma tendence ietekmē cilvēkus. Sāpīgi ne tikai par banku krīzēm, kuras notiek visos laikos un visās valstīs, bet arī par cilvēcības zaudēšanu. Mēs vienaldzīgi ejam garām tiem, kuri sēž uz ielas, veciem cilvēkiem, kuriem pensijas ir tik mazas, ka viņi nespēj samaksāt par dzīvokli. Kad palasa dzeltenajā presē, kas tiek dāvināts bagātnieku bērniem, rodas nevienlīdzības sajūta. Es ceru, ka ar laiku sabiedrībā būs jūtams lielāks līdzsvars. Tiesa, labestības akcijās redzam, ka var būt arī citādi. Šogad daudzi akcijā ziedoja stikla burciņās sakrātos santīmus. Tas ļauj cerēt, ka labais tomēr cilvēkos ir saglabājies. Tas parādās kritiskās situācijās. Akcija ir reizi gadā, bet pārējā laikā mūsu sirdis paliek nocietinātas. Tiesa, saprotam, ka droši vien ir daudz vairāk bērnu, kuru veselības uzlabošanai būtu nepieciešams ziedot. Arī viņiem ir kāds uzdevums, kura dēļ viņi ir nākuši šajā pasaulē.
