Senie latvieši garos un tumšos vakarus pavadīja vakarējot.
Kas ir vakarēšana un vai vakarēt var arī mūsdienās, sestdien varēja uzzināt, piedaloties Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzeja izglītojošā programmā „Ziemas vakars lauku sētā”.
Atsaucība necerēti liela
Interese par seno latviešu dzīvi bija negaidīti liela, un vakarēšana pēc tā laika tradīcijām notika 20 cilvēku pulciņā. Vakarēt bija ieradušies interesenti no Rīgas, Stāmerienas, Alūksnes, Annas un turpat Kalncempjiem. Ikkatrs bija paņēmis līdz veicamo darbu, un vakarēšana senču garā sveču gaismā kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes postfolkloras grupu „Vecpilsētas dziedātāji” varēja sākties. “Senlatviešiem vakarēšana bija tas pats, kas mūsdienās “tusiņš”. Visi sanāca vienā telpā un pie skalu gaismas darīja darbus. Sievietes darināja apģērbu – vērpa, auda, šuva, adīja. Vakarējot gan papļāpāja, gan padziedāja, gan visādus brīnumus cits citam pastāstīja. Vakarēšanā dažkārt piedalījās arī puiši un neiztrūka arī rotaļu,” klāsta muzeja vadītāja Natālija Pomerance.
Ģimenes pavards – televizors
Interesanti, ka vakarēšana bija ne tikai patīkami izklaidējoša, bet arī pamācoša un praktiska, jo tās laikā bērni apguva dažādus roku darbus, mācījās lasīt un rakstīt. Laika gaitā vakarēšana pārtapa par parastām mājas viesībām, no kurām pamazām zuda senās tradīcijas. “Tiek uzskatīts, ka vakarēšana beidzās līdz ar petrolejas rašanos. Vairs nebija jāsanāk kopā pie vienas gaismas, katrs rosījās savā stūrī,” teic Linda un piebilst, ka mūsdienās ģimeņu pavards lielākajā daļā ģimeņu ir televizors. “Pieļauju, ka šāda kopā būšana, darot darbus un runājoties, varētu būt alternatīvs variants senču vakarēšanai. Un tas nekas, ka deg sveces, nevis skals. Svarīga ir kopā būšana,” pauž grupas „Vecpilsētas dziedātāji” dalībniece Linda Zonne – Zumberga.
Vakarēšanā Ates muzejā tika padarīti ne vien darbi, bet dziedātas dziesmas, spēlētas spēles, stāstītas teikas, spoku stāsti, leģendas un daudz jauna uzzināts sarunās citam ar citu. N.Pomerance norāda, ka vakarēšana izdevās un cilvēki par piedzīvoto bijuši sajūsmā. “Domāju, ka vakarēšanu ieviesīsim kā ikgadējo tumšā laika tradīciju,” saka muzeja vadītāja. Kāda rīdziniece nokļūt Ates muzejā bija sapņojusi jau sen, un redzētais viņu nepievīla. “Vakarēšanu tā arī iedomājos – ar uguns gaismu, sarunām un sirsnīgu atmosfēru.”
