Kā no jauna piedzimusi jutos pēc operācijas.
Šķita, ka esmu ieguvusi iespēju sākt otru dzīvi – labāku un baltāku, kādu solīja lēni krītošās sniegpārslas aiz autobusa loga mājupceļā. Taču galvenais, ka šādu izjūtu bija radījuši medicīnas darbinieki pirms un pēc operācijas. Saprotu, ka nebūt ne katru dienu gadās sastapt sirsnībā starojošu medmāsu, kas smaida kā saulīte, iedrošinot un uzmundrinot, kad kājas un rokas trīc pirms gulšanās uz operāciju galda. Nav, protams, vienkārši palaikam apjautāties par pašsajūtu un būt gatavai nekavējoties palīdzēt, uzmanot reizē vairākus pacientus. Toties grūti iedomāties, kā var iztikt bez šīm tik pašsaprotamajām rūpēm. Bez tām un ārsta izsmeļošajiem skaidrojumiem nāktos mocīties neziņā, bailēs un sāpēs. Turklāt, iespējams, rastos sarežģījumi, par kuru novēršanu tiek laikus gādāts.
Manu sajūsmu piezemēja paziņa, kas secināja, ka tāda aprūpe ir tikai maksas operācijas pacientiem. Jā, izmaksas apliecina līgumam pievienotais cenrādis – cik par ko jāmaksā. Ja nevari atrast naudu, tad… Katram ir skaidrs, kā ir tad. Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris atzīst, ka valsts nepietiekamā finansējuma dēļ vairāk būs liktenīgu nāves gadījumu. Esmu laimīga, ka neatliku operāciju uz nākamo gadu, jo nevar zināt, cik tā maksās tad. Tomēr kā darvas karote šajā priekā paliek jautājums, vai patiesi jāmaksā ir ne tikai par medicīnisko palīdzību, bet arī par smaidu, iejūtību un sirsnību…
