Ieceri pagarināt mācību gadu vērtēju negatīvi. Latvijā jau tā ir tikai daži mēneši, kad varam baudīt sauli un siltu laiku.
Ja vēl šo laiku saīsinās, tad ne bērni varēs atpūsties, ne izbaudīt pa īstam laiku, kad var dzīvoties ilgstoši pa āru. Jau tagad pavasaros vairums nespēj koncentrēties uz mācībām. Siltais laiks un pavasara saulīte šķiet kārdinošāka par mājas darbu pildīšanu. Ja vēl tas būs jādara vasarā, tad mācības vispār vairs nebūs prātā. Tas, manuprāt, vēl vairāk pasliktinās skolēnu sekmes uz mācību gada beigām.
Nepiekrītu arī apgalvojumam, ka trīs mēneši ir pārāk ilgs laiks starp vienu mācību gadu un nākamo, tādēļ skolēni aizmirst to, ko iemācījušies. Ja tā, tad drīzāk ir jārunā par mācību procesa kvalitāti. Arī arguments, ka, pagarinot mācību gadu, tiktu samazināta ikdienas slodze, neiztur kritiku. Ir liela daļa bērnu, kas ar savu piemēru pierādījuši – ja grib, tad visu var izdarīt. Ārpus mācībām viņi paspēj apmeklēt dažādus pulciņus, mācīties profesionālās ievirzes skolās, izpildīt mājas darbus un vēl atpūsties. Tas nozīmē, ka problēma ir nevis slodzē, bet gan neprasmē saplānot savu laiku.
Mani kā vecāku daudz vairāk uztrauc smagās somas, kas bērnam ik dienu jānes. Pirmajās klasēs tā vēl nav tik aktuāla problēma, taču, jo vecāks bērns kļūst, jo smagāka kļūst soma. Katram mācību priekšmetam nepieciešama sava grāmata, sava darba burtnīca un pierakstu klades – kad saliek to visu somā, tad tā ir tik smaga, ka pat es to ar pūlēm varu pacelt. Par to vajadzētu vairāk domāt, nevis mācību gada pagarināšanu. Cilvēki tomēr pie tāda mācību režīma ir pieraduši, tāpēc tā mainīšana radītu tikai jukas.
