Ziemassvētku tuvums atsauc atmiņā bērnību, kad ticējām ne sevišķi dāsnajam dāvanu nesējam vecītim, kas spēja iedot vien saldumu paciņu pie eglītes.
Toties ticība brīnumu iespējai ļāva iztēloties gan lidojumu ar burvju paklāju, gan labās fejas apciemojumu. Bet galvenais – paši bijām gatavi dalīties un dot citiem. Kaut pusi konfektes, bet lai prieks iemirdzas arī drauga acīs. Tagad tā pietrūkst, jo tāpat kā pasakā par Pīteru Penu esam zaudējuši spēju lidot, kļūstot pieauguši. Pīters Pens šo spēju atguva. Kāpēc mēs vairs nevaram noticēt, ka iespējams ir viss? Vajadzētu vien saprast, cik bagāti patiesībā esam, ja savā nabadzībā atrodam, ko dot citiem. Ne vienmēr ir jāziedo nauda, lai gan tieši to darīt aicina atkal un atkal. Jā, ziedojumi noderēs, lai atgūtu veselību, spēju kustēties un dzīvot. Bet tikpat vajadzīga katram ir iejūtība un sirds siltums. Man šķiet, ka šobrīd laiks ir pati lielākā vērtība, ko varam dāvāt citiem. Nav vajadzīga ne akcija, ne kafija “Merrild”, lai kaut uz brīdi apciemotu un parunātos ar kādu vientuļu cilvēku, kas dzīvo kaimiņos. Šis laiks nebūs piepildīts ar satraucošām ziņām un raizēm, ka gadā dienu ir vairāk nekā naudas. Tajā būs vieta laipniem vārdiem, smaidiem, sirsnībai, mieram un sapratnei, kā arī priekam. Tā visa mums pietrūkst kā putnam spārnu, kā svecei liesmas, kā stabulei dziesmas, kā avotam ūdens un kā maizei sāls. Tāds ir dzīves likums – jo vairāk dosi citiem, jo vairāk svētības būs tavai dzīvei. Tas, kurš zina, kāds spēks ir patiesā un nesavtīgā došanā, pārdzīvo visdziļāko prieku.
