Lai gan Apē pagaidām vēl nav pašiem sava muzeja, novadpētniecības materiālu un tās vācēju pilsētā netrūkst. Aktīvākie un zinošākie no tiem sākuši iet ekspedīcijās, lai pilnīgāk iepazītu dzimto vietu un iegūtu jaunus materiālus tās vēstures atspoguļošanā.
Starp tiem ir Diāna Liepiņa, Vaira Vaņičkina, Benita Augule, Rita Knikste un daudzas citas cienījama vecuma dāmas, kas reizi nedēļā savu brīvo laiku velta vēstures izzināšanai. Neizsmeļams informācijas avots un liels palīgs viņām ir Apes pensionāru padomes priekšsēdētāja Māra Kaija Zvejniece. „Īsta enciklopēdija!” viņu raksturo D.Liepiņa. Pensionāru padomes priekšsēdētāja zinot stāstīt gan par pilsētas vēsturi un cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši, gan esošajām un bijušajām ēkām, kas dabā vairs nav atrodamas. Pēdējos gados viņas plašās zināšanas liktas lietā, lai apzinātu Apes ielu vēsturi. Šie materiāli izmantoti, veidojot ik gadu svētkus uz kādas no pilsētas ielām. Tagad ekspedīcijas dalībnieces nolēmušas pievērsties vēstures lappusēm, kas stāsta par teritoriju ārpus pilsētas robežām.
Mēro vairākus kilometrus
Pirmais maršruts vedis gar vecā dzelzceļa sliedēm uz Igaunijas robežas pusi. „Katrai no mums rokās ir vecās kartes. Māra mums stāsta par mājām, kādas te bijušas, un cilvēkiem, kas te dzīvojuši. Mēs visu viņas sniegto informāciju cītīgi pierakstām. Daļa māju nemaz nav atzīmētas kartēs. Acīmredzot, tās nav vairs pastāvējušas jau tajā laikā. Ja satiekam kādu cilvēku, tad izprašņājam viņu, lai gan pirmajā reizē mēs gandrīz nevienu nesatikām – tukšas mājas un māju drupas. Mēs jau smējāmies, ka vienīgās dzīvās radības, ko redzējām, bija viena vardīte, raibs suns un četras burvīgas stirniņas,” ar ekspedīciju norisi iepazīstina D.Liepiņa. Līdz šim notikušas jau četras ekspedīcijas. Ik reizi tiek mērots apmēram 10 līdz 14 kilometrus garš maršruts.
Vienlaikus tiek apskatīti jau zināmi objekti, lai uzzinātu, kā tie šobrīd izskatās. Līdzi paņemts arī fotoaparāts, kurā iemūžinātas apmeklētās vietas. D.Liepiņa atminas, ka savulaik jau devusies līdzīgās ekspedīcijās. Tas noticis astoņdesmito gadu vidū, kad viņa vēl strādājusi Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā par skolotāju. Toreiz viņa kopā ar zīmēšanas pulciņa dalībniekiem gājusi meklēt tukšās un pamestās mājas. Bērni un jaunieši iemūžinājuši tās savos zīmējos, kā arī sakopuši māju apkārtni. „Arī šie zīmējumi ir sava veida vēstures liecība, jo tās mājas jau nestāv mūžīgi,” viņa piebilst. Kopā ar Irēnu Meisteri skolā iekārtots muzejs. Šobrīd par tā darbību atbild D.Liepiņas meita Gunta. Muzejs stāsta par tās dibinātāju Dāvi Ozoliņu un skolu, kā arī pašu pilsētu.
Pietrūkst materiālu glabātuves
Tiesa, joprojām nepiepildīts ir sapnis par pašiem savu muzeju Apē, kas aptvertu visu pilsētas vēsturi. „Ja pilsētai būtu savs muzejs, visus savāktos materiālus varētu ievietot tur,” ir pārliecināta D.Liepiņa. Tagad daļa atrodoties skolas muzejā, bet vairums – katra materiālu vācēja personīgajā īpašumā. „Kamēr nav telpas, kur likt, tikmēr cilvēki negrib dot ārā no rokām, jo viņi nezina, kur tas paliks,” viņai piebalso Apes tūrisma darba organizatore Astra Binde. Tieši pie viņas tiek sūtīti pilsētas viesi, kas vēlas iepazīt tās piedāvājumu un vēsturi.
Lai gan neizpaliek viesošanās skolas muzejā un Elīnas Zālītes memoriālajā istabā, abas uzskata, ka būtu pavisam cita rezonanse, ja pilsētas viesus varētu ievest īstā muzejā. „Cerams, ka novada dome spers pirmo soli muzeja izveidē,” saka D.Liepiņa. „Materiālu jau mums netrūkst. Arī cilvēku, kurus aizrauj vēsture. Pietrūkst vienīgi vietas, kur to visu uzglabāt, un cilvēka, kas to visu apkopotu un koordinētu tālāko darbību.”
