Līdz ar pirmo adventi sācies Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Jau vairākus gadus šis posms paiet neskaitāmās labdarības akcijās, kurās izskan saucieni pēc palīdzības tiem, kas paši saviem spēkiem netiek galā. Izveidots pat sociālais tīkls…
Vēršoties pēc palīdzības labdarības akcijā, gandrīz vienmēr šis lūgums tiek sadzirdēts un agrāk vai vēlāk nepieciešamā summa tiek saziedota. Visbiežāk tie ir cilvēki, kuriem pašiem neklājas viegli. Tomēr viņi atrod kaut vai dažus santīmus, lai sniegtu savu palīdzību. Acīmredzot tie ir cilvēki, kas zina, ko nozīmē nonākt nelaimē un nespēt tikt galā paša spēkiem, vai arī apzinās, ka tikpat labi šī lūdzēja vietā varētu atrasties viņš pats.
Pretstatā tam aizdomājos par valstī notiekošo: par “Krājbanku”, par valsts budžeta veidošanu, plānotajiem konsolidācijas pasākumiem – lietām, kas draud pasliktināt iedzīvotāju jau tā nelabvēlīgos apstākļus. Lai gan valstij būtu jārūpējas par mūsu drošību un labklājību, izveidojusies pilnīgi pretēja situācija. Tieši apkārtējie cilvēki ir tie, kas sākuši pildīt valsts pienākumus, uzņemoties gādību par nelaimē nonākušajiem un sniedzot tiem atbalstu.
Līdz ar to gribētos cerēt, ka savstarpējā palīdzība, kas visvairāk parādās cilvēku starpā īsi pirms Ziemassvētkiem, nezustu arī pēc svētkiem un kļūtu par stabilu balstu brīžos, kad nepieciešama palīdzība no malas.
