Vīrietis labākajos gados, kurš zina, ko vēlas, un prot to sasniegt. Tāds iespaids rodas sarunā ar Egilu Jostu. Mērķtiecīgs, taču par to skaļi nerunā. „Ja cilvēks ir nolēmis kaut ko darīt, tad par saviem mērķiem iepriekš nestāsta,” ir pārliecināts
E.Josts. Līdz šā gada jūlijam viņam nav bijusi saskare ne ar lielo valsts, ne ar mazo reģiona politiku. Taču tieši E.Josts kļuva par jaunizveidotās Vidzemes partijas priekšsēdētāja vietnieku.
– Kāpēc nolēmāt iestāties Vidzemes reģiona partijā?
– Tāpēc, ka dzīvoju šajā reģionā. Mani neapmierina, kā tiek risināti politiskie un ekonomiskie jautājumi, tāpēc izvēlējos iesaistīties, nevis kritizēt no malas. Ja tā būtu partija, kura startē Saeimas vēlēšanās, tad dalība tajā nebūtu saistoša. Man ir savs darbs un aizraušanās brīvajā laikā, tāpēc neesmu gatavs sabiedriskām aktivitātēm veltīt tik daudz laika, kādu prasa lielā politika. Vidzemes partijā ir citi cilvēki, kuri mūsu kopējās idejas un priekšlikumus virza tālāk Saeimā un valdībā. Taču es savu darbību saistu ar vietu, kur dzīvoju. Protams, viena reģiona partija nespēj panākt būtiskas izmaiņas likumos vai valdības nostādnēs. Tāpēc būtu jāapvienojas vairākām partijām, soli pa solim virzoties uz kopējiem mērķiem. Mūsu partija ir nesen izveidota, tāpēc negribu ne prognozēt, ne kaut ko solīt. Politikā esmu iesācējs, bet nedomāju pieņemt sasteigtus lēmumus. Turklāt solīts jau ir gana daudz, tagad ir jāsāk darīt. Esmu uzņēmējs, tāpēc ap sevi pulcēju galvenokārt uzņēmējus. Ir izveidota partijas Alūksnes kopa, kurai nākamā gada sākumā būs savs birojs. Tur katrs varēs nākt ar saviem priekšlikumiem un ieteikumiem. Centīsimies iegūt cilvēku uzticību, lai viņi notic, ka tikai pašu rokās ir iespējas kaut ko mainīt. Mans mērķis nav kļūt par pašvaldības deputātu vai vēl jo mazāk – tikt Saeimā.
– Vai nebaidāties, ka jūs varētu izmantot pieredzējušāki politiķi savās interesēs?
– Nekad neesmu bijis marionete citu rokās un nekad par tādu nekļūšu. Tāda bija mana nostādne, kad runāju ar pieredzējušajiem politiķiem. Neesmu cilvēks, kuru var bīdīt un likt runāt to, ko nedomāju. Ja par kādu cilvēku izsaku savas domas, tad to daru tieši acīs. Arī partijas sapulcēs vienmēr skaidri un gaiši formulēju savu viedokli. Man politiskā karjera nav pašmērķis, tāpēc netaisos būt par klaunu un izsmieklu kā viens otrs mūsu valsts politiķis.
– Kādus jautājumus domājat risināt ar partijas palīdzību?
– Mani tāpat kā jebkuru satrauc daudzas problēmas, kas ir sasāpējušas. Ceru, ka kopā mums izdosies panākt, lai visi ieņēmumi no reģiona iedzīvotāju un uzņēmumu ienākumu nodokļa, kā arī daļa citu nodokļu pakāpeniski nonāktu pašvaldību budžetos. Svarīgi, lai pašvaldībām būtu tiesības lemt par līdzekļu izlietojumu veselības aprūpē un citām vajadzībām. Tad nebūs jāuztraucas, ka Alūksnē varētu likvidēt slimnīcu. Nepieciešams uzlabot infrastruktūru un radīt jaunas darbavietas, lai atkal un atkal tūkstošiem iedzīvotāju neizbrauktu uz ārzemēm. Ja vēl pāris tūkstoši atstās Alūksni, kas tad te paliks?
– Tad esat Alūksnes patriots?
– Laikam neesmu vis. Drīzāk esmu kosmopolīts, jo daudz laika pavadu, braukājot apkārt. Visur jūtos vienlīdz labi – Rīgā vai Ņujorkā, ja man tur ir, ko darīt. Nejūtu attālumu, jo tāda ir mana ikdiena – darbs ir saistīts ar braukāšanu. Mājas man, protams, ir te. Taču vēl nejūtos tik vecs un noguris, lai sēdētu mājās. Labi atpūsties varu arī citur. Patīk arī ceļot kopā ar draugiem. Ir redzētas daudzas valstis, un katrā ir kaut kas īpašs, neatkārtojams.
– Ar ko varētu salīdzināt politiku?
– Neesmu par to domājis, bet šķiet, ka tas ir sava veida bizness. Ir vajadzīgi mērķi un jāmeklē iespējas to īstenošanai. Politika ir bijusi un būs. Saka, ka politika ir netīra. Bet bizness arī nav kristālskaidrs. Un cik tīra ir mūsu dzīve? Visās lietās ir savas ēnas puses. Turklāt ne tikai ekonomiku, visu mūsu dzīvi nosaka tāda vai citāda politika.
– Kādu pieredzi ir devusi uzņēmējdarbība tirdzniecībā un kokapstrādē?
– Kopš 1995.gada nodarbojos ar uzņēmējdarbību, tagad esmu SIA „Deiwoss” vadītājs. Mūsu valstī kokapstrāde ir tā nozare, kas veiksmīgi attīstās. Katrā ziņā uzņēmēji nevar sūdzēties, vismaz es neredzu pamatu to darīt. Protams, ir jāstrādā, jo bez darba nekas nerodas. Tikai deviņdesmito gadu sākumā katrā pagastā bija pa trim zāģētavām, kuru rentabilitāte bija tik liela, ka varēja atļauties strādāt nesaimnieciski. Taču tirgus konkurence visu sakārtoja, tāpēc tagad ir jārēķina, cik katra darbība ir ekonomiska. Kas to prot un spēj saskatīt peļņas iespējas, tas var strādāt. Nedrīkst stāvēt uz vietas, ir jāiet līdzi laikam – jāinvestē modernās ražošanas iekārtās un tehnoloģijās. Lai tās apgūtu, darba procesā ir jāapmāca cilvēki. Strādnieki ir auguši kopā ar uzņēmumu. Arī pats neesmu studējis kokapstrādi, bet visu apguvis praksē.
– Ko uzskatāt par īpašu veiksmi vai neveiksmi savā dzīves ceļā?
– Nav iemesla par kaut ko sūdzēties. Protams, var gari un plaši diskutēt par to, kas ir veiksme, sākot ar gēnu inženieriju un beidzot ar reinkarnāciju.
– Interesējaties par to?
– Jā, esmu daudz lasījis, tāpēc atzīstu, ka viss sākas cilvēka galvā. Ja viņš grib būt veiksmīgs, tad tāds arī būs. Ja domās, ka viss izdosies, tā arī notiks.
– Būt veiksmīgs grib katrs, bet laikam neprot gribēt.
– Jā, daudzi grib braukāt labās mašīnās un labi ģērbties, bet tas vēl neko nenozīmē. Es varbūt gribu lidot kosmosā ar kosmisko kuģi, bet ar to vien ir par maz. Ir jāstrādā ar sevi. Esmu daudz mācījies no savām kļūdām, turklāt ļoti smagām kļūdām. Nevienam nenovēlu iziet cauri tādiem dzīves etapiem, kādi man bijuši jāpārvar. Tie ir bijuši smagi, taču devuši stimulu garīgai attīstībai. Ne velti saka, ka grūtības norūda, cilvēks kļūst stiprāks. Ja kaut kas neizdodas uzreiz, tas nenozīmē, ka ir slikti. Varbūt šie mēģinājumi un centieni nesīs augļus nākotnē. Viss ir jāizvērtē no tāda skatu punkta. Tiesa, nevienam nav dota dzīves superābece – kas der vienam, neder otram. Lai gan ir sarakstīts daudz gudru grāmatu, katram pašam ir jāatrod veids, kā sevi pilnveidot un attīstīt. Piemēram, cilvēki, kuri strādā par 100 latiem, varbūt nekad nav aizdomājušies, vai tas ir vienīgais, ko viņi spēj. Negribu nevienu nosodīt, jo tā ir katra brīva izvēle. Bet zinu, ka nereti viņi izvēlas šo darbu, jo pietiek ar to, ko saņem, mazāk strādājot. Tādiem nevar palīdzēt. Viņi vienmēr vaino valdību, darba devējus, visus, tikai ne sevi. Tā ir lielākā problēma, ka nemeklē vainu sevī. Es tam esmu izgājis cauri, jo pats neesmu bijis labāks. Vienkārši esmu attīstījies un sapratis, ka pats vien biju vainīgs.
– Vai dzīves mācība tika gūta motosportā, gūstot traumu?
– Nē. Motobraukšana ir labs sports. Tas disciplinē, pieradina pie kārtības. Rūgta ir bijusi cita pieredze, kas nav saistīta ar sportu. Es joprojām esmu motosportā, kur gūstu relaksāciju, lai varētu labāk strādāt. Tiesa, tagad nebraucu pats, bet baudu, kā to dara citi, un gūstu no tā gandarījumu. Turklāt dažkārt pašam braucot var būt mazāks gandarījums nekā palīdzot citam, atbalstot viņu. Man pieredze noder meitai Samantai, kuras vaļasprieks brīvajā laikā ir motosports. Viņa dāmu klasē ar sešu posmu uzvaru ir izcīnījusi Latvijas čempiones titulu, taču labi rezultāti sportā nav Samantas vienīgais mērķis. Galvenās ir mācības, lai iegūtu labu izglītību, bet motobraukšana ir aizraujoša nodarbošanās brīvajam laikam.
