Viktora Ķirpa Ates muzejs aizvadījis spraigu vasaras sezonu, bet rudenī un ziemā lielāko uzmanību veltīs pētnieciskajam darbam. Šogad pirmo gadu muzejā kā štata darbinieks strādāja vēsturnieks – tiesa, tikai sezonu no maija līdz oktobrim. Ates muzeja vadītāja Natālija Pomerance atzīst: lai pilnvērtīgi īstenotu arī nākamā gada prioritāti – pētniecisko darbu, vēsturnieka štatu muzejā vajadzētu pastāvīgi.
“Ates muzeja trīs pamatfunkcijas ir krājuma saglabāšana un attīstīšana, pētnieciskais darbs un izglītojošais darbs. Tā kā apmeklētāju pieplūdums muzejā ir liels, vasarā dokumentu apstrādei neatliek laika: varam pagūt apmeklēt cilvēkus un uzklausīt atmiņu stāstījumus. Tādēļ muzejam būtu ļoti svarīgi, ja vēsturnieku varētu algot visu gadu, jo darba šim speciālistam netrūkst. Ir ļoti svarīgi šo darbu veikt pēc iespējas ātrāk, kamēr vēstures liecinieki vēl ir dzīvi. Meklēsim iespējas algot vēsturnieku visu gadu un ceram, ka arī Alūksnes novada pašvaldība mums nāks pretī,” stāsta N.Pomerance.
Pētīs pagasta dzimtas
Iepriekšējais muzeja vēsturnieks jau savulaik apzināja Kalncempju pagasta pamatiedzīvotāju māju vietas un nosaukumus. To turpinot, vēsturniece Rita Āboltiņa tagad veic pētniecisko darbu sīkāk par katru Kalncempju dzimtu. “Atspoguļojam tradīcijas, sadzīvi, darba tikumu, izzinām dzimtas pēcteču turpmākās gaitas. Šogad esam uzsākuši arī jaunu projektu par mutvārdu vēstures krājuma izveidošanu video un audioversijā, kas būs vērtīgs un paliekošs materiāls,” stāsta R.Āboltiņa. Kāds Kalncempju iedzīvotājs muzejam nesen uzdāvināja daudz fotogrāfiju, kas uzņemtas 20.gadsimtā. “Tas ir vienas dzimtas dzīvesstāsts, kas atspoguļo latviešu darba un sadzīves tradīcijas pirmās brīvvalsts un padomju varas laikā, arī ģērbšanās stilu, vidi, tehniku. Tagad priekšā interesants un ārkārtīgi apjomīgs darbs, lai šos foto izpētītu, dokumentētu,” saka R.Āboltiņa. Viņa atzīst – pētniecisko darbu apgrūtina tas, ka daudzi vairs nedzīvo Kalncempjos, tomēr arī aizbraukušie tiekot uzmeklēti. “Vēsturiski Kalncempju pagasta teritorijā bijusi arī Kalniena, cieša sasaiste bijusi ar Zeltiņiem, Annu, tādēļ nevaram novilkt striktu robežu, ka tikai Kalncempju iedzīvotājus apzinām.”
Krājumu nemitīgi papildina
R.Āboltiņa norāda, ka 20.gadsimts Kalncempju dzīvē bijis svarīgs laika periods. “Otrā pasaules kara laikā te pāri gāja gan vācu, gan krievu karaspēks, sagraujot lielāko daļu ēku. Diemžēl arī padomju varas gados, veicot lauku meliorāciju, daļu veco ēku vai to pamatu nojauca. Tagad ir laiks, kad arī Kalncempjos zeme, ēkas tiek izpārdotas ārzemniekiem. Viņiem nav vēsturiskās saiknes ar šo vietu, un līdz ar viņiem arī daudz kas aizies nebūtībā. Tāpēc mūsu uzdevums ir vēl pagūt izpētīt šo ēku vēsturi,” saka R.Āboltiņa. N.Pomerance uzsver nemateriālā kultūras mantojuma nozīmīgumu, atgādinot, ka jau 2009.gadā muzejs rosināja atsaukties iedzīvotājus, daloties atmiņās. “Piemēram, uzzinājām ļoti interesantu stāstu par muzeja kuļmašīnu, dzirnavām. Pozitīvi, ka Ates muzejam jau ir dažādas mūsdienu tehnoloģijas, lai šo darbu veiktu – nesen saņēmām jaunu datoru un digitālo fotoaparātu no Kultūras ministrijas, ir skeneris, diktofons. Pērn iedzīvotāji ļoti aktīvi veda uz muzeju arī dažādus priekšmetus, stāstīja piedzīvoto – tāpat kā šogad. Nesen atkal dāvinājumā saņēmām cara laika stangas, ko lietoja zirgu pļaujmašīnām, Latvijas brīvvalsts laika termometru un pases grāmatiņu, kas izdota 1893.gadā. Par simbolisku samaksu mums piedāvā senu automobili, kāda nav pat Rīgas Motormuzejā, līdzi dāvinot zirglietas no Latvijas brīvvalsts laika. Tiesa – tā kā muzeja krājums nemitīgi papildinās, mums sāk trūkt telpu, kur to visu izvietot,” saka vadītāja.
