Tieši divas nedēļas atlikušas līdz gada skaistākajiem svētkiem, kad kā Ziemassvētku zvaigzne atmirdz labestība un uzzied prieks dvēselēs.
Pēcpusdienās tuvojošos tumsu cenšas kliedēt sniega gaišums, kas vienmēr šajā laikā ir tik ļoti gaidīts. Bet kā biedējoša lavīna pār mums brāžas informācijas straume, kuru interneta ziņu portālos vēl paspilgtina lasītāji. Viņi arī labās ziņas aplej ar darvu un apmētā ar mēsliem. Apnikusi gaušanās par pasaules ekonomisko krīzi un nespēja rast izeju no tās. Tā nemēdz būt, ka pēc nakts nenāk diena un pēc ziemas – pavasaris. Taču mūsu valsts gudrās galvas stāsta vienīgi par grūtajiem laikiem.
Novērtēt to, kas mums ir tagad, var salīdzinājumā. Esam jau aizmirsuši, kā jutāmies janvāra naktīs pirms 18 gadiem, kad padomju tanki Viļņā brauca virsū dzīviem cilvēkiem un kad Iekšlietu ministriju Rīgā ieņēma OMON vīri. Tieši tad, kad ir visgrūtāk, cilvēki rod sevī spēku, gara spēku izturēt un uzvarēt. Tagad kara izmocīta ir Gruzija un tās cilvēki. Viņi tic, ka Latvija un citas valstis palīdzēs atjaunot visu, kas šobrīd ir sagrauts.
Vai mums būtu jākliedz, ka neizkļūsim no krīzes bedres? Nē, kāds uzņēmējs atzīst, ka krīze mudina meklēt jaunas, vēl nebijušas iespējas. Gluži kā pasakā par vardīti, kas krējuma ķērnē tikmēr ķepurojās, kamēr sakūla sviestu un izkļuva laukā. Manuprāt, visas grūtības var pārvarēt, ja blakus ir labas gribas cilvēki. Lai, gaidot svētkus, jums līdzās ir kāds, kam no rīta mostoties iedot buču! Un tā visas 365 dienas gadā.
