Darbdienās Arviss tikai ar krēslu atgriežas no skolas, un tikai svētdienās kāda stundiņa atliek kopīgiem pārgājieniem ar slēpēm.
68.
Darbdienās Arviss tikai ar krēslu atgriežas no skolas, un tikai svētdienās kāda stundiņa atliek kopīgiem pārgājieniem ar slēpēm. Guste nesaprotamu iemeslu dēļ ne labprāt uzņemas palikt par bērna aukli, un Alīna nevar tam atrast izskaidrojumu. Varbūt viņai vienkārši negribas, ka Alīna tā kopā ar vīru atpūšas un no slēpošanas mājās abi pārnāk starojoši un labā noskaņojumā. Atgriežoties mājas pagalmā, Alīna ar smagu nopūtu bieži ver nama durvis, un viņas acis bažīgi meklē, kur ir vīra māte un ko viņa atkal teiks, vai varbūt labākajā gadījumā klusēs, tikai pārmetoši viņā vērdamās. Pēc slēpošanas pārgājieniem, Alīna jūtas garīgi uzlādēta, un viņa mazāk reaģē uz vīra mātes piekasīšanos. Kādā no slēpošanas reizēm Alīna iegriežas kaimiņu mājas pagalmā. Kopš kāzu dienas šie ļaudis nav satikti. Alīna viņus pat nepazīst. Redzēti tikai pa gabalu, un, reizēm Gustes bargi kritizēti, tādi viņi tur dzīvo bijušajā vecsaimniecībā, tagad kolhoza fermas mājā Vecozoliņos. Arī paši nav ciemos nākuši, un Alīna grib spert pirmo soli, tuvāk iepazīstoties. Latviešu tradīcijas kaimiņus allaž turējušas godā, un iemīta taciņa laukos uz kaimiņu sētu uzsvērta kā labas saticības zīme. Diena sniedzas jau uz vakara pusi, taču vēl pusstundu Alīna ir brīva. Vīra māte auklēt Balvi un Alīnas palaišana brīvsolī, kā viņa pati to nosauc, laikam no viņas puses skaitās milzīga labvēlība. Agrāk atgriezties mājās Alīnai tiešām negribas, un viņa, slēpes pie lieveņa pieslējusi, apņēmīgi klauvē pie kaimiņu nama durvīm. Kaimiņi gan bijuši kāzās, tomēr nav īsti iepazinušies. Jau pēc brīža krūzē smaržo aromātiska tēja, kaimiņiene Velta, kas Alīnai liekas simpātiska un runīga sieviete, sapazīstina ar saviem bērniem: Maigu, Jāni un Birutu. Maiga strādā kantorī par grāmatvedi, ir precējusies un dzīvo ar savu ģimeni zem mātes jumta. Jānis ir fermas mehāniķis, vēl brīvs cilvēks, bet Biruta patreiz ir akadēmiskajā studiju atvaļinājumā. Viņa studējusi Lauksaimniecības akadēmijā, samīlējusies un te nu tā mīlestība esot redzama: šūpulī guļ Ance – piecus mēnešus veca, ņipra meitenīte. Birutas bērna tēvs vēl neesot izlēmis mīt ar sava bērna māti gredzenus vai ne. Tagad jau vīrieši esot brīvi kā putni gaisā, ligzdā bieži māte paliekot ar saviem putnēniem viena un, paldies Dievam, galā tiekot, tikai bez tēva bērns gan izaugot kā krēslā izstīdzējis stādiņš. Kaimiņiene Velta nav uz mutes kritusi un saka visu, kas uz sirds. Tad runas iegrozās par bērnu audzināšanu, ģimeņu, saprašanos un nesaprašanos. Velta ieminas, ka vēl tikai taisoties apraudzīt Gustes mazdēlu. Pie Gustes jau jāejot smalki un ar šiku. Tā no dienas uz dienu arī ciemošanos atliekot: te laika neiznākot, te tā kā kautrējušies, dzirdējuši, ka Alīna tik smalka un lepna, bet nu gan redzot, ka Gustes vedekla esot uz goda… Alīna teikto laiž gar ausīm, kā nesadzirdējusi sev veltīto uzslavu. Viņai kaimiņi liekas tieši un patīkami cilvēki, pie kuriem reizēm varētu pasērst un kurus arī savā sētā sagaidīt. Viņa iepazīstas ar Birutu un viņām sokas kopīgās sarunas par vīriešiem un bērniem.
Aiz loga jau sāk krēslot. Alīna pamana, ka ir aizsēdējusies. Ko teiks Guste? Zilajā vakara krēslā ieslēpojusi mājas pagalmā, viņa jūtas kā kāds skuķis, kas nav laikā atgriezies no ciemošanās, un nu gaidāms brāzienu. Balvis būs izbadējies, mammu gaidot. Bērns tiešām istabā raud vai aizvilkdamies un tik drīz nerimstas, asarainām un pārmetumu pilnām actiņām mātē veroties. Tikai paēdis krūti viņš atkal Alīnai uzsmaida, piedodot šo aizkavēšanu. Toties Guste, par vedeklas kavēšanos uzvilkusies un nevar vien beigt savu kārtējo pārmetumu devu.
