Braucienam uz Mālupes pagasta “Zīlītēm” ir septiņi brīnišķīgi iemesli – Ieva, Inese, Jānis, Niks, Ilze, Marina un Ance, un pati māmiņa – Ivita Krevica – visbrīnišķīgākais. Jo viņa mīlestībā un rūpēs par savām četrām atvasītēm pratusi dalīties ar vēl trijiem audžubērniem, no kuriem jaunākajam – Ancei – ir smaga veselības diagnoze ar klusām cerībām uz izveseļošanos.
Jau piecus gadus ģimene dzīvo privātmājā “Zīlītes” – senajā Mālupes iebraucamajā sētā, kas pamazām ar dzīvesbiedra Aivara “zelta rokām” tiek remontēta, savukārt Ivitas mamma Astrīda šeit rūpējas par nelielu saimniecību – vistām, trušiem un dārzu. Omulīgajā viesistabā goda vietā garš saimes galds ar baltu galdautu. Uz tā Ivitas pašceptā torte ar viesmīlīgu uzrakstu “Laipni aicināti!” Sienām gleznas nav nepieciešamas, tās rotā koši bērnu zīmējumi, sporta sacīkšu kausi un diplomi, starp septiņu bērnu čalām šad un tad ierejas divi mazie mājas sargi, no kuriem savrup turas brīvībā palaistā jūrascūciņa. Istabas vidū stāv mazās Ances rati, kuros mazulīte reti nonāk, jo draudzīgā sacīkstē to pārmaiņus aijā vecākās meitas.
Rotaļas ar bārenīšiem
Ivita Krevica ir mālupiete, kura pati augusi piecu bērnu ģimenē, tādēļ tagad izvēlētais ģimenes modelis viņai ir diezgan tuvs un pašsaprotams. “Jau bērnībā, spēlējoties ar māsu, manās rotaļās bieži parādījās tādi personāži kā bārenīši un vecāku pamesti bērni. Optimistiskā māsa parasti pukojās, jo negribēja piedalīties skumjās spēlēs, bet es spēlēju un vēl dungoju tautasdziesmas par tiem, kas dzied bez saulītes vakarā.
Arī tad, kad sāku strādāt ambulancē, man allaž sirdī iekrita kāds bērniņš, par kuru vecāki varēja rūpēties labāk. Jaunajām māmiņām nesu savu bērnu drēbītes, reizēm pat šo to nopirku. Ļoti gribējās kādam palīdzēt! Malienas pusē attīstoties audžuģimeņu kustībai, sapratu, ka tas ir arī mans ceļš. Pārrunājām to ar manu ģimeni, un nu jau audžumammas statusā esmu 12 gadus,” stāsta I. Krevica.
“Tiešām varēšu braukt mājās?”
Pirmais audžubērns ģimenē ienācis 2009. gadā, kad pašiem bijuši trīs savi. “Kaut arī lēmumam bijām nobrieduši, audžubrāļa ienākšana ģimenē bija diezgan pēkšņa. Viņš nebija sadzīvojis ar iepriekšējo audžuģimeni, un es piekritu uzņemšanai, lai bērnam nav jāatgriežas bērnunamā. Bez iepazīšanās perioda valdīja diezgan liela spriedze, pie tam, izrādījās, ka puisim ir nopietnas psihiskās veselības problēmas, kas izpaužas, dzīvojot kopā ar mazākiem bērniem, un mums nācās atvadīties,” Ivita atminas savu pirmo audžuģimenes pieredzi, ko pati sauc par lēcienu aukstā ūdenī un mācīšanos tajā peldēt.
Pēc trim gadiem ģimene mēģinājusi vēlreiz, šoreiz rūpīgāk sagatavojoties gan paši, gan sagatavojot bērnus. “Bērni iekārtoja brālītim istabu, zīmēja apsveikumus, brauca ciemos iepazīties… Tā mūsu ģimenē ienāca trīsgadīgais Niks – ar pavisam citu vieglumu, un mēs kļuvām arvien pārliecinātāki par to, ko darām,” stāsta I. Krevica. 2018. gadā mājas “Zīlītēs” rada tolaik astoņgadīgā Marina, kurai jāuzlabo gan veselība, gan arī jāmācās pēc īpašas programmas. Pirms tam meitenīte nomainījusi pat divas audžuģimenes. “Kad es viņu kopā ar saviem bērniem palaidu uz skolu, viņa man katru vakaru divu mēnešu garumā pēc skolas jautāja: vai es arī šovakar varēšu braukt mājās? Tiešām? Un aizkustinoši priecājās, kad patiešām brauca mājās,” stāsta Ivita.
Kļūst par pilna laika audžumammu
Pirms diviem gadiem Ivita izšķīrusies ar vīru, ar kuru laulībā pavadīti 16 gadi, paliekot viena ar sešu bērnu pulciņu. Jau pirms tam viņa apsvērusi variantu kļūt par pilna laika audžumammu, jo darbu ambulancē un bērnu aprūpē bijis grūti apvienot, taču, paliekot vienai, lēmums beidzot pieņemts. “Medmāsas darbs bija mans sirdsdarbs, ko biju mantojusi no mammas – feldšeres, taču nācās izvēlēties pilna laika mammas darbu, ko tā arī neesmu nožēlojusi, jo varu būt klāt katra bērna svarīgajos brīžos,” stāsta I. Krevica. Daudz kas pārvērtēts arī emocionāli smagajā šķiršanās procesā. “Pamanīju, ka bērni man nav tikai aprūpējamie, bet var paši daudz ko paveikt un vēl mani aprūpēt. Es brokastīs saņēmu pat trīs kafijas reizē,” ar smaidu atminas māmiņa. Jūtot, ka mammai mazliet ietrīcas balss, tūlīt klāt ir Marina, kura Ivitu apskauj, un tas palīdz pārslēgties uz priecīgākiem stāstiem.
Tāds noteikti ir par to, kā Ivita satika savu tagadējo dzīvesbiedru Aivaru, ar kuru četrus gadus kopā spēlējuši teātri, taču “saskatījušies” tikai tagad. “Viņš ir mans stiprais plecs un bērniem draugs,” uzsver Ivita, atzīstot, ka pratusi pārvērtēt arī attiecības ar bijušo vīru – abi tagad labi satiekot.
Liktenis atsūta Anci
Pērnvasar Ivita saņēmusi vēl vienu likteņa triecienu – sestajā grūtniecības mēnesī zaudēts viņas un Aivara bērniņš. Taču tieši caur šo smago brīdi ģimenē ienāca pastarīte Ance. “Novembrī saņēmu īsziņu, ka tiek meklēta audžuģimene sešus mēnešus vecai meitenītei, kura cietusi no savas mātes tik ļoti, ka ārstēšanās laikā pat apsvērts viņu atslēgt no dzīvības aparātiem. Aizbraucām iepazīties un… es nevarēju viņu neņemt. Nav taču veikals! Ģimene vienbalsīgi bija “par”, un kopš novembra Ance ir pie mums. Diagnoze skumja – rets epilepsijas paveids, nav zināms, vai Ance kādreiz staigās, vai mūs redzēs, izraksts no slimnīcas vien ir uz 17 lapām. Toties viņa mūs dzird, un nu jau esam izvilinājuši arī smaidu,” stāsta Ivita, atzīstot, ka Ances ienākšana ģimenē visos atraisa arvien lielāku empātiju un sirsnību.
Ivita neslēpj, ka cilvēki ir pārsteigti, kādēļ viņa bērnunamos nepaiet garām bērniņiem ar veselības problēmām, pie tam, tik smagām, kā Ancei. “Var to saukt par mediķa vai mammas izaicinājumu, bet man gribas dot cerību tur, kur to neviens vairs nedod. Un uzcītībai mēdz būt arī rezultāti,” saka Ivita. Viņa ir apņēmusies Ancei sarūpēt dārgu operāciju – cilmes šūnu transplantāciju, un nu ir atrasts arī vajadzīgais donors. Pašlaik Ivitai rit arī “pēdējie metri” specializētās audžuģimenes bērnam ar īpašām vajadzībām statusa iegūšanai.
Mākslīgi radīta kārtība nestrādā
Neiztikt arī bez tradicionālā jautājuma – kā var ar visu tikt galā, jo reizēm māmiņas nogurst pat ar vienu bērniņu? Ivita atzīst, ka tagad, kopš dzīvo mājās, lieliski tiek ar visu galā. Pie tam priecājas, ka mājsēdē bērni ir biežāk mājās. “Esam pārliecinājušies, ka mākslīgi radīti pienākumu saraksti un dežūru grafiki nestrādā, strādā labie piemēri, kas “pielīp” pārējiem. Un prieks par paša labi padarīto,” stāsta I. Krevica. Un laiks sev? “Atrodas arī tas. Ceļos piecos, pabaroju Anci un tad iekārtojos ar grāmatu un kafijas tasi. Astoņos ceļas visa saime, un tad sešiem skolēniem sākas attālinātās mācības. Vienīgā problēma bija tā, ka tik daudz skolēniem “nevelk” internets, un tagad mums ir pat vairāki rūteri. Tāpat reizēm visiem pietrūkst telpu, un šim nolūkam gan mums top grafiks,” stāsta I. Krevica. Protams, ir arī virkne ārpusklases nodarbību mūzikas, mākslas un sporta jomās. Ieva talantīgi zīmē, spēlē ģitāru un klavieres, Inese spēlē flautu, klavieres, akordeonu un ģitāru, Jancis un Ilze – akordeonu un klavieres. “Pašiem savs orķestris! Mēs pat balles vienas mājsaimniecības ietvaros varam sarīkot,” lepojas mamma. Ieva un Inese čakli nodarbojas arī ar kinoloģiju – drīz vajadzēs jaunu plauktu godalgām. Savukārt māmiņas Ivitas vaļasprieki ir kūku cepšana un rokdarbi, atliek laiks darboties arī amatierkolektīvos.
Taču māmiņas gandarījums ir ne tikai par labām sekmēm vai skaistu koncertu. Viņa priecājas par katru bērnu smaidu un apskāvienu, jo audžuvecāki to novērtē īpaši. “Reiz pēc kādas smagākas sarunas par Ances veselību, spurainais pusaudzis Niks atnāk pie manis uz virtuvi, pieglaužas un saka: mam, cik labi, ka tu mani paņēmi…! Šo vārdu dēļ vien ir vērts kalnus gāzt,” saka Ivita Krevica.
Par māmiņu
Ieva: “Mamma ir mans varonis, no kura mācīties un aizgūt visu labo. Viņa ar savu piemēru mums māca, kā grūtos brīžos pasmaidīt, nepadoties, turpināt iesākto. Ja mamma cīnās par mums, mums ir jācīnās kopā ar viņu.”
Niks: “Mammai ir ļoti stipri nervi, ka viņa spēj tikt galā ar tik daudz bērniem un par viņiem parūpēties.”
Inese: “Mamma ir viena no stiprākajām mammām, kādas zinu. Viņa nebaidās no problēmām, iet un tās risina, nevis no tām bēg. Es noteikti gribētu iet mammas pēdās visos darbos, ko viņa dara.”
Marina: “Man ļoti garšo māmiņas ceptās kūkas.”
Ilze: “Mana mamma ir ļoti mīļa, īpaši tādēļ, ka viņa beigās tomēr piekāpās lūgumam paņemt mājdzīvnieku – jūras cūciņu.”
Jānis: “Priecīgu māmiņu dienu visām māmiņām un manai – īpaši!”
