Apstāties, palīdzēt un iepriecināt

Ak, šie ikgadējie jautājumi šajā laikā: “Mamu, vai visu esi sagatavojusi Adventes kalendāram?” Protams, mamma kā allaž par visu padomājusi. Šis ir svētku gaidīšanas laiks ar bērnu acīm un sirdīm. Viņiem taču svarīgi saldumi un pārsteigumi (ieteikums vecākiem – laicīgi piesakiet vizīti pie zobārsta). Bet lielai daļai no mums, pieaugušajiem, ir nedaudz citāds skatījums uz Adventes laiku.

Advente ir kristiešu liturģiskā gada sākums – Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Es šoreiz nerunāšu par dāvanu iepirkšanu un komerciju – tam vēl viss decembris.

Lai cik banāli tas neizklausītos, bet šis ir brīnumu laiks. Man tas parasti ir pārdomu un līdzi jušanas laiks. Kam just līdzi? Pasaules vientuļniekiem, kuri šajos svētkos ir aizmirsti, pamesti, vieni. Atzīšos, ka ne tikai Adventes laikā par to aizdomājos (pēc horoskopa esmu Zivs – empātija). Bet decembra sākumā it īpaši.

Dzīvojot tuvu sociālās aprūpes centram “Alūksne”, ik dienu skatos un brīnos – kā gan tik skaista un liela ēka var būt tik bēdīgā stāvoklī! Kas ir aiz šīm sienām? Ļaudis, kuriem ir sirds. Gribu teikt paldies visiem iestādes darbiniekiem par nesavtīgo darbu, jo strādāt ar padzīvojušiem cilvēkiem ne vienmēr ir viegli. Cik svarīgs ir cilvēks augstāk stāvošajiem? Vai kāds turīgāks iedzīvotājs gribētu dzīves nogali pavadīt šajā noplukušajā ēkā? Lūk, domāju, ka zinu atbildi – neviens. Vai kāds darīs ko lietas labā, lai uzlabotu centra stāvokli?

Adventes laikā bijušas vairākas akcijas, kad bērni iepriecina vecāka gada gājuma ļaudis ar koncertiem, pašdarinātiem apsveikumiem – ceru, ka tā būs arī šogad. Aicinu ikvienu mūsu novada iedzīvotāju individuāli iepriecināt kādu no centra “Alūksne” vai arī kādas citas šāda veida iestādes ļaudīm. Tas ir tik vienkārši – tēja, šokolāde, zefīri, zeķītes vai mīļš svētku vēlējums. Iedomājieties? No jums tas prasa nieku, bet tas, kurš saņem dāvaniņu, – viņam ne tikai visa diena izdevusies, bet prieka asaras acīs vēl ilgi!

Cilvēki, ne tikai decembrī, bet arī pārējos 11 mēnešos apstāsimies uz mirkli! Paskatīsimies pa labi, pa kreisi, uz priekšu. Nē, tas no manas puses nav banāli, tas ir patiesi. Paskatieties, varbūt jūsu kaimiņam vajadzīga palīdzība, varbūt kāds vēlas vienkārši parunāties pie tējas tases. Tik vienkārši. Nolaidīsim savus deguntiņus zemāk, noliksim savas ambīcijas un atvērsim ne tikai acis, bet arī sirdis.

Savu stāstu šoreiz iesāku ar svētku gaidīšanas prieku bērna acīm – ar to arī beigšu. Paldies Alūksnes novada pašvaldībai par Ziemassvētku brīnuma uzburšanu mūsu novada pirmsskolas bērniem – man bijusi iespēja vairākkārt tikties ar čaklajiem rūķiem. Tā ir patiesi maģiska sajūta, kad redzu savu bērnu acīs šo mirdzumu, kas reti kuram pieaugušajam vairs ir, – brīnumi ir, brīnumi notiek, ticēsim brīnumam! Un nekad, nekad neaizmirsīsim un neatstāsim novārtā tos, kuri savā dzīves gājumā palikuši vientuļi vai slimi, – atceramies, visiem cilvēkiem ir SIRDS.