Laura Felša
Reģionālā semināra par aktualitātēm nozarē un Latvijas Kopējās lauksaimniecības politikas Stratēģiskā plāna ieviešanu ietvaros Alūksnē darba vizītē bija Zemkopības ministrijas (ZM) valsts sekretārs Ģirts Krūmiņš un ZM parlamentārais sekretārs Normunds Šmits. Viņi redakcijai pastāstīja savus secinājumus par vizīti un par paveikto lauksaimniecības nozarē.
Ar īsto attieksmi
Vizītē ministrijas pārstāvji apmeklēja uzņēmumu “Cewood” Jaunlaicenē. Viesi neslēpj, ka ir patīkami pārsteigti par redzēto. “Man nav sajūtas, ka Alūksne ir lauki. Iespaidi par šo pusi ir labi. Mums bija Ministru kabineta tematiskā komiteja, kur runājām arī par Alūksnes novadu, – kā šo pierobežu atdzīvināt, attīstīt. Bet, ja ir šādi uzņēmumi, te nekas nav jāatdzīvina, viss jau notiek. Tas ir stāsts par attieksmi. Ir daļa uzņēmēju, lauksaimnieku, kuri bieži uzskata, ka kāds cits vainīgs pie tā, ja lietas nevirzās tādā tempā, kā gribētos. Prieks redzēt, ka uzņēmumā viss ir tik skaisti, tīra vide, smalkas detaļas,” uzsver N. Šmits un uzteic uzņēmumu par to, ka viss tiek radīts uz vietas un iedzīvotājiem ir darbavietas.
Alūksnes ezers – veiksmes stāsts
Tikšanās reizē izskanēja ministrijai adresēts jautājums – kā veicas ar importa aizlieguma ieviešanu no Krievijas un Baltkrievijas, gan Ģ. Krūmiņš, gan N. Šmits atzīst, ka viss maksimālais ir izdarīts. “Ja runājam par skaitļiem, tad es teiktu, ka ministra virzītā ideja, ko sadzirdēja Eiropā, ir vainagojusies ar panākumiem. Iznākums ir labāks, kā bija gaidīts. Ja salīdzina jūniju ar jūliju, tad gandrīz simts procenti nekāda importa no šīm valstīm nav,” uzsver G. Krūmiņš. Viņš informē, ka nākamā prioritāte, lai papildinātu sarakstu, ir svaigi zvejotas zivis. “Eiropas Savienība Baltijas jūrā nozveju samazina, bet Krievija zvejo tik, cik viņi grib, un zivis tirgo uz Eiropu,” viņš norāda. Runājot par zvejsaimniecību Alūksnes novadā, viņš uzteic Alūksnes ezera apsaimniekošanas pieredzi. “Šis ir viens no veiksmes stāstiem. Pašvaldības aģentūra “Alja”, kas apsaimnieko ezeru, ir piemērs, kā vajadzētu darīt visā Latvijā. Veiksmes faktors noteikti ir prasmīgais aģentūras direktors Māris Lietuvietis,” saka Ģ. Krūmiņš.
Čipēšanas sistēma strādā
Kā zināms, spēkā Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumi, ka no 1. jūlija ir obligāta kaķu čipēšana. Par šo tēmu uzreiz īsi pēc likuma apstiprinājuma pie Saeimas notika arī protesti. “Bija interesanta “cīņa” starp divām grupām: legālie audzētāji pret legālajām patversmēm. Ministrija pa vidu. Brīžiem gāja augstos toņos. Ministrija strādā, lai šīs divas legālās puses ar savu saprotamo biznesu būtu vienotas, un, pats galvenais, uzsvars taču ir uz tiem, kuri visu dara nelegāli, proti, lai nebūtu viltoto dokumentu un dzīvnieki netiktu pavairoti nelegāli. Lai viss būtu sakārtots!” uzsver N. Šmits. Viņš piebilst, ka šajā nozarē nevar ieviest kārtību, ja nav sistēmas, pēc kuras var identificēt dzīvnieku. “Ja masveidā tiek tirgoti nečipēti dzīvnieki, tad tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Ir jāpieņem kaut kādas neērtības. Daudz kas saistīts arī ar Pārtikas un veterināro dienestu – tā ir slimību izplatības kontrole, drošība. Taču patversmes nodarbojas ar pamestiem dzīvniekiem, kuru ir daudz par daudz. Tā ir cilvēku vieglprātība, tāda ir realitāte. Pēc tam jātērē nodokļu resursi,” saka ZM parlamentārais sekretārs un stāsta, ka čipēšanas sistēma strādā.
Maz eksportējamu produktu
Kā ar vietējo produktu īpatsvaru veikalos – vai to izdevies palielināt, kā tas bija plānots? “Ņemsim vērā, ka Latvijā nedarbosies tāda pati sistēma kā, piemēram, Francijā vai Vācijā. Tās ir lielas valstis ar stabilu pārvaldības sistēmu. Latvija ir salīdzinoši jauna valsts ar nelielu tirgu un pārsātināti ar nenacionāliem uzņēmējiem tirdzniecībā. Vēlēšanās popularizēt Latvijas produktus un ražotājus ir pilnībā saprotama. Svarīgi, lai viņi Latvijā būtu vairāk pieejami,” stāsta N. Šmits un uzsver mēs esam Eiropas Savienībā, mums ir atvērtais tirgus. “Cenu nosaka kvalitāte, pie tiem apjomiem, ko saražojam. No cenas veidojas produkta noiets, bet, ja nav noieta, tad tik daudz neražo. Blakus esošie tirgi daudz investē, lai noturētu savu produkciju, un tas viņiem arī izdodas labāk kā mums,” viņš atzīst. “Diemžēl Latvijā nav tik daudz pārtikas produktu, kurus mēs spētu eksportēt. Piemēram, ja runājam par dārzeņiem un augļiem, tad tie kaut kur ir arī jāglabā. Latvijā ir maz noliktavu, kurās tos varētu uzglabāt, lai izaudzētā produkcija būtu pieejama arī ziemā un pavasarī. Jau trešo gadu tiek strādāts pie tā, lai šī produkcija nonāktu maksimāli tuvu tur, kur audzēta. Tajās vietās, kur tērē budžeta līdzekļus, proti, skolās, slimnīcās,” stāsta N. Šmits.
Valstu karodziņš uz cenu zīmes
Sarunā par Eiropas zaļo kursu ZM parlamentārais sekretārs uzsver – cik gan tas var būt zaļi, ja bērnus ēdinām ar kartupeļiem, piemēram, no Marokas. “Kaut kā tas kartupelis ir nokļuvis līdz Latvijai. Jautājums, vai varam ko izdarīt globāli vai arī drupināt situāciju? Stāsts nav par to, ka mums tagad jāmācās ģeogrāfija, bet, ja uz preču zīmēm ir šāds karodziņš, pircējam uzreiz ir skaidrība,” pastāsta N. Šmits un uzteic, ka jau šobrīd ir daži veikali, kuri sāk ievērot, nevis gaida nākamā gada februāri. “Ja man konkrēts produkts garšo, es to pērku, neskatoties uz to, ja arī tas ir kaimiņvalsts produkts, – tāpat tur ievēroti visi Pārtikas un veterinārā dienesta, kā arī citi noteikumi. Bet ir arī ļoti tālu zemju produkti, kurus pircējs varbūt piedomātu, vai iegādāties,” pārdomās dalās parlamentārais sekretārs. Pircējam ir tiesības uzskatāmi redzēt un zināt, no kurienes ir produkts. Nevis, kad informācija norādīta nesalasāma izmēra burtiņiem kaut kur stūrī. “Šīs it kā mazās lietas, kā karodziņi uz cenu zīmes, ir solis pa solim. Sākotnēji bija pretestība, arī šobrīd ir daudz neapmierināto par to, ka nākas kaut ko tādu darīt, bet, domājams, ar laiku visu pieņems un pieradīs,” sarunas beigās saka N. Šmits.
Reklāma