Agita Bērziņa
Apes Jauniešu klubs “Sliedes” no jūlija līdz septembrim aicināja bērnus un jauniešus piedalīties četros garšu un sajūtu pārgājienos. “Katrs pārgājiens bija īpašs. Satiktie cilvēki – brīnišķīgi. Katram pārgājienam sava garša un izaicinājumi,” teic organizatore Daiga Bojāre.
Pārgājiena dalībnieki devās četros dažādos virzienos ārpus Apes, lai iepazītu vēl neredzētas saimniecības, ciemotos pie ģimenēm, uzņēmējiem, Apes cilvēkiem, ieklausītos stāstos par darbu, hobijiem, degustētu saimnieču radītos cienastus, piedalītos radošās darbnīcās un arī saimniecisko darbu veikšanā. “Iet dažreiz bija grūti, bet to visu atsvēra kopābūšanas prieks, gandarījums par noieto un iespēja uzzināt daudz jauna un interesanta par saviem cilvēkiem, ģimenēm, saimniecībām un apkārtni. Paskatīties uz jau zināmo nedaudz savādāk, no cita skatu punkta. Kopīgais secinājums –
mēs esam bagāti, jo mums ir tik forši bērni, ģimenes, uzņēmēji, apenieši!” secinājumos par pārgājienu dalās D. Bojāre.
Iepazīst saimniecības
Pirmajā pārgājienā devās jau jūlijā – ārā pa Rūpniecības ielu uz Uskanu pusi. “Skatījāmies un klausījāmies Sandra, Sanitas un Līnas stāstā par gotiņām, buļļiem, darbu saimniecībā. Turpinājumā – pa zemes ceļu, garām karjeru kalniem. Vasara, karstums. Iet tik grūti. Spēki jau strauji izsīka, kad tuvojāmies Purakalnu ģimenes mājām, tāpēc nenoliedzami liels bija prieks par saimnieces sagatavotajiem gardumiem. Saimnieks pārsteidza mūs, ar lielo labības kombainu iebraukdams sētā,” stāsta D. Bojāre.
Otrais pārgājiens bija augustā. “Devāmies pa “zaļo dzelzceļu” ārā no Apes un pāri A2 šosejai pa tā turpinājumu Alūksnes virzienā. Šaura taka, mežs. Zālē līdz padusēm. Lūk, tas ir īsts pārgājiens! Ieraudzījām priežu silu ar viršiem un mellenēm. Kājas pinās zālēs, mušas spindza ap galvu un, re, nemanot bijām jau ciemos pie Dainas. Mūs sagaidīja varena trušu saime. Bērni aiz laimes spiedza un centās fotografēties ar mazajiem un lielajiem trusīšiem – tie dzīvo brīvā dabā, rok alas. Daina jauniešus rosināja apgūt saimniecības darbus – krāmēt malku, rakt kartupeļus, atpazīt augus, un cienāja ar gardumiem. Ceļš jau veda uz māju pusi, kad tikāmies ar Sandri. Viņš tuvu un tālu pazīstams kā labākais sportistu pavārs, un par to mēs pārliecinājāmies ne tikai stāstos, bet arī praksē,” dalās D. Bojāre.
Ainava kā ziemeļvalstīs
Trešais pārgājiens arī notika augustā. Šajā reizē bērni un jaunieši tikās ar Guntu un Andi Apē. “Garšojām kaņepju sviestu un kolrābjus, mācījāmies veidot draudzības aproces. Tālāk ar mazu loku cauri Apes parka mežam devāmies uz “Druvām” Apes industriālās teritorijas virzienā. Tikāmies ar Evu, kura izrādīja un izstāstīja par kokapstrādes uzņēmuma darbību. Turpat netālu tikāmies ar Rinaldu, kurš mūs ievadīja koku un amatniecības pasaulē. Izrādīja, kādas skaistas un praktiskas lietas var radīt no koka, ja ir izdoma, kā arī prasmes un talants. Turpinājām iet gar bijušo muižas ēku uz tautā saucamo Kaļķu cepli un Dolomītu atsegumiem. Šis posms mežonīgs
– daudz jābrien. Ainava kā ziemeļvalstīs. Vietām lieli klinšu bluķi. Pārvarējām augsto sienu un pavērās skats uz atsegumiem, kur slāņu slāņiem redzams dolomīts. Šeit ejot, arī pamatne šūpojas, jo apakšā skaidas. Apskatījām Cepļa avotiņu, kam burbuļi nāk no zemes, un devāmies gar dolomīta akmeņu apstrādes vietu atpakaļ uz Api, kur mūs sagaidīja saimnieces Benita un Banga ar garšīgām pankūkām un stāstiem,” atklāj D. Bojāre.
Uz goda pjedestāla
Noslēdzošā pārgājiena diena septembrī bija apmākusies, nedaudz līņāja, atceras D. Bojāre. “Salīdzinot ar iepriekšējiem pārgājieniem – neomulīgs laiks, bet tas nekas, bijām izturīgi. Devāmies Dižvītola virzienā, nedaudz pa Vivus MTB maratona trasi. Pie Dzenīšu dižvītola joprojām pārliecinājāmies par tā varenumu un diženumu. Apes mototrasē paviesojāmies visās teritorijā izvietotajās mājiņās, uzzinājām par to nozīmi, nepieciešamību un vēsturi. Varēja pastāvēt uz pjedestāla Starta kalnā un iztēloties, kā rūc un skan trase maijā, kad tradicionāli ir motokross. Tālāk devāmies pie Lailas, kura dzīvo kolhoza “Padomju dzimtene” bijušajā kantora ēkā. Laila dalījās savas dzimtas un mājas stāstā, rādīja vistiņas, kas palikušas no kādreiz lielās saimniecības. Turpinājumā ciemojāmies pie Kristapa, kurš sagaidīja ar praktiskiem uzdevumiem. Drosmīgie pamēģināja. Tālāk devāmies pie Sanas un Sandras. Kas tad tas par pēdējo pārgājienu bez kārtīgas darbošanās ap ugunskuru, desiņu cepšanas, ēšanas un svinēšanu. Laiks svaigā gaisā pagāja nemanot!” tā D. Bojāre.
Pārgājieni notika Eiropas Sociālā fonda projekta “Atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai” (PuMPuRS) ietvaros.
Reklāma