Nebūs vienreizlietojamu plastmasas trauku

Izstrādāts Plastmasu saturošu izstrādājumu likums ar mērķi mazināt šo izstrādājumu ietekmi uz vidi un cilvēka veselību, veicināt aprites ekonomiku. Tas stājas spēkā jau 3. jūlijā un paredz aizliegt vairāku vienreizlietojamu plastmasu saturošu izstrādājumu tirdzniecību. Likums attiecas arī uz tiem vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem, kam jau ir pieejamas dabai draudzīgākas alternatīvas, piemēram, vates kociņi, plastmasas galda piederumi un šķīvji, dzērienu salmiņi, maisāmkociņi, balonu kociņi, putuplasta polistirola pārtikas un dzērienu iepakojums, kā arī no oksonoārdāmas plastmasas ražoti izstrādājumi.

Neatliek uz pēdējo brīdi

“Jau savlaicīgi pielāgojāmies šīm prasībām. Tā kā jau šoziem esošās situācijas dēļ varējām kafejnīcās izsniegt ēdienus tikai līdzņemšanai, tad šie trauki tika patērēti lielos daudzumos. Meklējām risinājumu, savlaicīgi pārgājām uz videi draudzīgajiem traukiem. Protams, tas izmaksā dārgāk, pat par teju divām reizēm. Tas arī atsaucās uz klientu maciņiem, jo viņiem galu galā ir jāmaksā par šo iepakojumu. Pagaidām diemžēl ir kvalitātes nianses, vēl nav atrasta “īsta recepte”, jo jaunais iepakojums ir nestabilāks. Līdz ar to daudzi klienti ir izteikušies, ka labāk patika putuplasta kastītes, nekā esošās, kas veidotas no papīra vai cukurniedrēm. It īpaši, ja traukā tiek ieliets šķidrs, silts ēdiens, tad kastīte ir neparocīga klientam. Tāpat “Pajumtē” dakšiņas, nazīši, karotes ir koka. Ir daļa klientu, kuriem sajūtas nav patīkamākās ar šādiem galda piederumiem. Iespējams, arī tirgus atradīs citus variantus, varbūt tie jau ir, mums vēl tikai nav tik plaši pieejami.
Esam priecīgi par to, ka situācija ir uzlabojusies un vismaz terases var apmeklēt, tāpēc varam ēdienus pasniegt keramiskos traukos. Joprojām ir daļa patērētāju, kuri izvēlas ēdienu līdzņemšanai, bet tas vairs nav tik apjomīgi, kā ziemā, kad 90 procenti klientu ēdienu ņēma līdzi. Tagad proporcija ir otrāda – līdzņemšanai ir kādi 10 procenti.
Kafejnīcai “Gustiņš” situācija ir nedaudz citādāka, nav terases, tāpēc joprojām izsniedzam ēdienu līdzņemšanai. “Gustiņā” šobrīd vienreizlietojamu plastmasu saturošu izstrādājumu aizvietošana ir krietni aktuālāka. Tas, protams, tiek darīts. Kopumā atbalstu dabas aizsardzības iniciatīvas. Tikai dažkārt ir sajūta, ka netiek no pareizā gala viss risināts. Skalda matus, bet lielās, globālās problēmas netiek risinātas. Tāpēc dažkārt šķiet, ka mēs cīnāmies par sīkumiem.”

Problēmas ir lielas

“Plastmasas trauku esamību pilsētā vērtēju ļoti negatīvi. It īpaši šajā pandēmijas laikā. Cilvēki nopērk porcijas, aiziet skvērā, apēd un noliek turpat. Tajā pašā laikā vārnas, kovārņi iet un visu sakapā, izvalkā. Šo izstrādājumu uz pilsētas ielām ir krietni vairāk, tāpēc jebkurš likums, kas paredz izmaiņas atkritumu jautājumos, ir labs.

Sētnieki strādā ne tikai darba dienās, bet arī sestdienās, svētdienās. Piekrītu, ir tūristi, kuri atbrauc, nopērk ēdienu, ēd un bauda Alūksnes skaistumu. Tajā pašā laikā aiz viņiem paliek bardaks.

Šobrīd sētniekiem arī jādodas atvaļinājumā, tas nozīmē, ka slodze būs lielāka un vasaras sezona rit pilnā sparā. Tomēr cilvēkiem jākļūst atbildīgākiem. Sētnieki var aizrādīt arī mēslotājiem, ja tiek pieķerti pie rokas, bet tajā pašā laikā viņi tiek “aizsūtīti piecas mājās tālāk”.
Jāteic, ka ne tikai plastmasas izstrādājumi ir problēma. Alūksnē cilvēki savus atkritumu maisus no mājām atstāj pilsētas konteineros. Piemēram, nesen salasīju divus maisus pamperu konteinerā automašīnu stāvvietās. Bieži vien tajos ir kartupeļu, gurķu mizas un citi sadzīves atkritumi. Nerunāsim jau par šķirojamajiem konteineriem, tajos mēģina iestūķēt visu iespējamo. Risinājums šādiem gadījumiem – novērošanas kameras. Pašvaldībai būtu tādas jāuzstāda, jo ilgtermiņā tas atmaksātos. Savukārt mēslotājiem jāliek bargi sodi. Esmu runājis arī par to, ka nepieciešamas atkritumu tvertnes ar vākiem, lai putni vai zvēri tos neizvalkātu, bet cik saprotu, tas nav grozāms, jo konteineriem jāiederas pilsētvidē.”