Nacionālās identitātes stiprināšanai – savs likums

Valsts prezidents Egils Levits: “Kādi republikas austrumu rajoni – Latgalē līs! Arī tā ir identitātes veidošana.”

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Valsts prezidents Egils Levits iniciē Latviešu vēsturisko zemju likumprojektu, tādēļ Rīgas pilī jūlija beigās vienkopus aicināja vēsturniekus, pētniekus, valodniekus, latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu nevalstisko organizāciju pārstāvjus, šīs jomas ekspertus un viedokļu līderus. Kopīgi diskutēja par šāda likuma nepieciešamību, un mērķiem, kā arī latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu ilgtspējas un attīstības plānu.

Reakcija uz reformas likumu

Atklājot darba semināru, Valsts prezidents Egils Levits sacīja: “Šī iniciatīva ietver divus savstarpēji saistītus Latvijas valsts pamatvirzienus – demokrātiju un identitāti. Abi pieder pie Latvijas valsts pamatiem. Jaunais likumprojekts ir daļa no manas reakcijas uz Administratīvi teritoriālās reformas sākotnējiem trūkumiem, jo reforma nevar būt tikai inženiertehnisks risinājums. Tajā jābūt iekļautiem jautājumiem par kultūru, piederību, valodu, valodas izloksnēm un dialektiem, par to, ko mēs uztveram par savu apkārtni. Tādēļ viens no uzlabojumiem šai reformai, padarot to pilnasinīgāku, ir šis likumprojekts par latviešu vēsturiskajām zemēm. Es teiktu, ka šis ir konstitucionāls, tiesiska rakstura likums, lai ne tikai atzītu vēsturisko zemju eksistenci, bet arī to veicinātu,” savu iniciatīvu pamatoja Valsts prezidents.

Septiņu gadu plāns

Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone atzina, ka nacionālās un lokālās identitātes stiprināšana ir svarīgs kopdarbs visās jomās, un administratīvi teritoriālās reformas laikā valstī noteikti jāveic investīcijas arī kultūras jomā. Viņa rosināja valstī veidot septiņu gadu attīstības dokumentu, mērķu īstenošanai paredzot gan pašvaldību, gan valsts finansējumu. Savukārt izglītības jomā skolās ieviest novadu mācību kā atsevišķu mācību priekšmetu. “Kultūras ministrija noteikti turpinās gādāt arī par mazo kultūrtelpu, kultūras mantojuma un kultūras tradīciju saglabāšanu,” uzsvēra D. Vilsone.

Stendera biedrības vadītājs Valdis Pīrāgs pauda, ka ar etnogrāfisko un lokālo identitātes stiprināšanu būs par maz. “Latviešu vēsturisko zemju likumam jāgādā, lai stiprināšana notiktu arī ar ekonomiskiem instrumentiem, piemēram, pārskatot plānošanas reģionus, un lai tie beidzot sakristu ar vēsturiskajām robežām,” viņš pauda.

Jāatjauno ģerboņi pasē

Latgalietis Agris Bitāns uzsvēra, ka nākotnē jādomā par otrā līmeņa pašvaldību pārvaldību. “Latvija nav tikai Rīga – ir jāattīsta katrs novads,” viņš sacīja.

Asociētais profesors, kurzemnieks Ainārs Dimants ir pārliecināts, ka jābūt Latvijas apgabaliem – Kurzemei, Latgalei, Zemgalei un Vidzemei, nevis reģioniem. “Piekrītu – mēs nevaram palikt tikai pie visa etnogrāfiskā un sedziņām. Administratīvais dalījums Latvijā ir jāsaskaņo ar to, kāds tas bijis vēsturiski. Kādreiz Latvijas pilsoņa pasē pēc valsts neatkarības atjaunošanas tika drukāti Latvijas četru apgabalu ģerboņi – uzskatu, ka šo nacionālo simboliku vajag lietot biežāk un atjaunot arī Latvijas pilsoņa pasē,” aicināja A. Dimants.

No klātesošajiem izskanēja arī viedoklis, ka, piemēram, Igaunijā kopienām ir dažādas atbalsta programmas ekonomikai, kultūrai, izglītībai – līdzīgu atbalstu vajadzētu arī Latvijā, iekļaujot to Latviešu vēsturisko zemju likumprojektā.

Zemgaļu muzejs – ne Latvijā

Vēsturnieks Andris Tomašūns atgādināja, ka puse no vēsturiskās Zemgales teritoriāli pašlaik ir Lietuva. “Lietuvas muzejos ir skatāmas brīnišķīgas zemgaļu senlietu kolekcijas, Zemgaļu muzejs ir iekārtots Lietuvā, bet pašiem latviešiem tāda nemaz nav. Tādēļ jaunajā likumā būtu lietderīgi iekļaut pārrobežu sadarbību, lai vēsturiskās zemes, kas ar gadiem mainījušas robežas, tiktu cildinātas, ietvertas mūsdienīgos pārrobežu sadarbības projektos, tā popularizējot vēsturi, un tad arī latvieši saprastu, ka Zemgale ir kaut kas vairāk, nekā tikai teritorija līdz šodienas Lietuvas robežai,” viņš pauda.

A. Tomašūns arī rosināja mainīt valstī pastāvošo kārtību un dot cilvēkiem lielākas iespējas iesaistīties kultūras dzīves veidošanā: ziedojot naudu kultūras vajadzībām, gada ienākumu deklarācijā to uzrādīt kā attaisnotu izdevumu, ko neapliek ar nodokli. Pašlaik Latvijā šādas prakses nav, bet citviet pasaulē ir.

Biežāk jāizmanto vietvārdus

Latgaliešu kultūras biedrības pārstāvis Juris Viļums atzina, ka mūsdienās bērni reti runā latgaliski. Viņš ir pārliecināts, ka tikai ģimene nevar ieaudzināt kultūrvēsturisko identitāti, tajā jāiesaistās arī izglītības iestādēm, tas jādara mūžizglītībā. “Piemēram, Latgaliešu karoga apstiprināšana pašlaik ir “iesprūdusi” jau vairākus gadus, lai gan tiek virzīta, jo ministrijai un pašvaldībām viedokļi atšķiras. Vietvārdi ir aktuāli visām Latvijas vēsturiskajām zemēm – tos vajag lietot,” sacīja J. Viļums. Arī citi klātesošie uzsvēra, ka nacionālās identitātes stiprināšanai lieti būtu biežāk izmantot vietvārdus, piemēram, drukājot tos līdzās latviešu literārās valodas nosaukumam uz informatīvajām norāžu un tūrisma objektu zīmēm, lai ir “krāsaināk un garšīgāk”.

Mazās kultūrvēsturiskās telpas

Karšu izdevniecība “Jāņa sēta” izstrādājusi Latviešu vēsturisko zemju karti, kurā izdalītas piecas kultūrvēsturiskas teritorijas: Kurzeme (ietverot arī Lībiešu krastu un Suitu novadu), Zemgale, Latgale, Vidzeme (ietverot arī Malēniju un Piebalgu) un Sēlija (Aizkraukles, Viesītes, Ilūkstes un Daugavpils teritorijas), iezīmējot tādas robežas, kā Latvijas laikā. Izdevniecības galvenais redaktors Jānis Turlajs norādīja – vēsturisko zemju likumam būtu par pienākumu jāuzliek pašvaldībām respektēt un saglabāt vēsturiskās identitātes konkrētās jomās savās teritorijās. “Latgalē pašlaik ir palikuši ap 200 000 iedzīvotāju. Ja sākam spēlēties ar ekonomiskiem rādītājiem, tad jāuzdod arī jautājums, ko mēs vispār Latvijā varam ekonomiski atļauties?” viņš retoriski jautāja.

Ventspils muzeja direktora vietnieks Armands Vijups aicināja īpašu vērību pievērst mazajām kultūrvēsturiskajām telpām, kur ir mentalitātes, valodas un reliģiskās atšķirības, un tās saglabāt, piemēram, Vidzemē – Malēniju, Piebalgu. Arī demogrāfs Ilmārs Mežs pauda – uzsvaru nākotnē jāliek uz kartē iezīmētajām piecām mazajām kultūrtelpām: Lībiešu krasts, Suitu novads, Lejaskurzeme, Piebalga un Malēnija. Tāpat arī izskanēja ieteikums valstiski iestāties jaunu kultūrtelpu tapšanā, jo Latvijā ir vēl daudz šobrīd nedefinētu kultūrtelpu ar īpašu identitāti.

Tajā visā līdztekus arī izzināt pašu iedzīvotāju domas, kam viņi jūtas piederīgi.

Nevar radīt mākslīgi

Diskusijas noslēgumā Valsts prezidents uzsvēra, ka latviešu vēsturiskās zemes ir Satversmes jēdziens, kas apzīmē divas dimensijas – kultūras un politisko, kas prasa arī rūpīgu izpēti. “Līdz ar jauno likumu turpmāk, plānojot valstī citas rīcības un politikas, būs jāņem vērā kultūrvēsturiskais aspekts – līdz šim tā nav. Pieminētie ģerboņi, kas pazuduši no Latvijas pilsoņa pases, manuprāt, ir daudz plašāks jautājums. Joprojām no padomju laikiem, no plakanās identitātes laikiem, ir neapzināti “iegājušās” atsevišķas lietas – piemēram, laika ziņās diktors saka: “Republikas austrumu rajonos līs.” Kādi republikas austrumu rajoni – Latgalē līs! Arī tā ir identitātes veidošana. Piekrītu – redzēt vietvārdus vizuāli ir ļoti svarīgi.

Kultūra un identitāte nāk no paša cilvēka, identitāti nevar radīt mākslīgi. Valsts, sabiedrība to var veicināt vai slāpēt. Šveice ir ļoti moderna valsts, bet tur katram ciemam ir sava vēsture un saglabāta sava izloksne. Aicinu katru latvieti sevī sajust šo pagasta, pilsētas, zemes, valsts, Eiropas un pasaules identitātes dzirksti un katrā no šiem līmeņiem arī sevi attiecīgā veidā izteikt,” rosināja E. Levits.

Valsts prezidents likuma iniciatīvu par latviešu kultūrvēsturiskajām zemēm plāno iesniegt Saeimā septembrī.