Misija – palīdzēt cilvēkiem

Pirms desmit gadiem Labklājības ministrija pirmo reizi izsludināja konkursu “Labākais sociālais darbinieks Latvijā”, kurā bija pieteikti 49 pretendenti. Pirmo vietu ieguva balveniete Ilona Džigure, kurai nu ir cieša saikne arī ar Alūksni.

Tā nav nejaušība, jo Ilona ir dzimusi šim darbam, teiktu – ar Dieva dotu talantu strādāt savā profesijā. Par Ilonu jau biju dzirdējusi agrāk un ļoti gribējās satikties ar cilvēku, kurš pēc sava sirds aicinājuma ir sociālais darbinieks, kura uzdevums ir palīdzēt grūtībās nonākušam cilvēkam. Kā pati atzīst, nereti sociālais darbinieks ir vienīgais, kuram cilvēks uztic savu sāpi, tāpēc šī profesija prasa lielu pacietību un spēju uzupurēties.

Iepazīšanās – pirms 10 gadiem

Ar Ilonu iepazinos sociālajos tīklos 2013. gadā. Uzzināju, ka viņa beigusi Tilžas vidusskolu, pēc tam studējusi Daugavpils universitātē. Sociālajā darbā strādā jau kopš 2003. gada. Viens no viņas svarīgākajiem pienākumiem tolaik bija sociālo dzīvojamo māju vadīšana –
Ilona palīdzēja balveniešiem risināt dzīvojamo telpu jautājumus. Tāpat viņa vadīja nakts patversmi. Kā stāstīja pati Ilona, interese par cilvēku dzīves likstām un to risināšanu radusies jau psiholoģijas studiju laikā. “Patīk palīdzēt cilvēkiem. Žēl man cilvēku, un gribas palīdzēt kaut ar mazu savu saules stariņu, ko varu iedot, tāpēc arī organizēju dažādus pasākumus, kas ikdienu padara gaišāku. Tas nesagādā problēmas, jo esmu ekstraverts cilvēks, man patīk darboties dažādās sabiedriskajās organizācijās Līdz ar to man patīk un padodas iesaistīt mūsu klientus dažādās aktivitātēs. Esmu tāds kā dzīves skolotājs, jo esmu beigusi Daugavpils Universitātes maģistrus kā sociālais darbinieks. Sākums bija mana iejūtība, cilvēku pažēlošana, bet tagad jau strādāju profesionāli, jo šādas rakstura iezīmes ir svarīgas arī sociālajā darbā,” saka I. Džigure.

Ikdienā Ilonas pārziņā bija trīs sociālie nami – māja pensionāriem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem, pansija un nakts patversme. Pastāvīgajiem iemītniekiem un apmeklētājiem gadās lielākas vai mazākas problēmas, un tās visas nākas risināt sociālajai darbiniecei. “Viņa ir ļoti centīgs cilvēks, izpalīdzīga, ieinteresēta, pievērš uzmanību katram. Šādam darbiniekam tiešām – “cepuri nost,” tā viņu toreiz raksturoja Balvu novada domes Sociālā dienesta pansijas iemītniece Lūcija Logina.

Nostāties uz kājām

I. Džigure tolaik atbildīgi vadīja pašas izstrādāto projektu “Dažādu mazākumtautību un sociālo grupu integrācijas un dzimumu līdztiesības skola”. Projekta laikā izveidota Balvu dažādu tautību kopiena “Smaids”, kurā savu interešu aizstāvībai darbojas dažādu tautību sievietes. “Komunicēt man ar viņu ir viegli. No labākajām īpašībām gribu pieminēt prasmi komunicēt. To esmu novērojusi, gan apsekojot ar viņu kopā klientu dzīvesvietā, gan arī, ja pieņemšanas laikā klients atnāk pie viņas uz kabinetu,” norāda Ilonas kolēģe, sociālo pakalpojumu nodaļas vadītāja Anna Laizāne.

Ilona palīdz nostāties uz savām kājām cilvēkiem ar dažāda rakstura problēmām – gan fiziskās veselības, gan psiholoģiskajām, gan finansiālajām. Sociālo namu klienti ar dažādiem veselības traucējumiem šo māju sienās var atrast arī subsidētu darbavietu. Sociālais darbs nav viegls. Katru dienu redzot cilvēku bēdas un nelaimes, sociālā darbiniece kādreiz aizdomājusies arī par darbavietas maiņu. Tomēr vēlme sniegt palīdzīgu roku un darba rezultāts atturējuši no šī lēmuma pieņemšanas. Paveiktais atmaksājies valsts piešķirtā atzinībā.

Sirsnīga, atvērta un vienkārša

Kad ziemā uzzināju, ka Ilona strādā Alūksnē sociālās aprūpes centrā “Alūksne”, negribējās ticēt, ka ir tā pati darbiniece, kura saņēmusi tik augstu vērtējumu. Vienlaikus bija liela vēlēšanās satikt un zināmas bažas, kā izvērtīsies saruna. Ar Alūksni Ilonai ir ļoti tuvas attiecības, jo te dzīvo meita ar bērniem, citi radi. Pati gan dzīvo Balvos, bet, ja vieta patīk, tad, kā pati atzina, problēmu ar izbraukāšanu nav.

Mēs tikāmies 9. maijā. Ilona iznāca man pretī ļoti sirsnīga, atvērta un vienkārša. Saruna turpinājās turpat iestādes dārzā. Jau sākumā viņa gan brīdināja, ka atvēlētais laiks ir mazliet vairāk nekā pusstunda, jo norunāta sapulce ar aprūpētājiem, bet tas nekavēja pārrunāt citus mani interesējošos jautājumus. Vispirms pajautāju, kā viņa atnāca strādāt uz Alūksni.

“Labklājības ministrija bija izsludinājusi pilotprojektu, kura ietvaros es divus gadus nostrādāju kā ģimenes asistente Alūksnes novadā, braukāju pa visiem pagastiem. Projekts beidzās, un Alūksnes sociālo lietu pārvalde man piedāvāja strādāt par sociālo darbinieku ar ģimenēm un bērniem. Sirds dziļumos tomēr ilgojos strādāt pie vecāka gada gājuma cilvēkiem,” atceras viņa un turpina. “Dievs mani uzklausīja, un laimējās, ka sociālās aprūpes centrā “Alūksne” bija izsludināta vakance uz sociālā darbinieka vietu. Man šo vietu piedāvāja, es padomāju un pieņēmu. Šo paaudzi saprotu labāk, jo pieredze nāca no Balviem, kad strādāju ar šāda gadagājuma cilvēkiem patversmē un sociālajā mājā.”

Kolektīvs – balsts

Darbu SAC “Alūksne” viņa uzsākusi februārī un nu jau ir iejutusies. “Iespaids ir ļoti pozitīvs, sākumā gan bija apjukums, kamēr iepazinu darba specifiku, iemītniekus, darbiniekus. Tagad varu teikt, ka man ir ļoti laimējies, atsaucīgi kolēģi, prieks par aprūpētājām un pārējo personālu. Visi cenšas padarīt savu darbu. Sanāk jau kādreiz skaļāk kādam uzteikt, bez tā neiztikt, bet pamatā varu sacīt tikai labus vārdus. Kolektīvs ir mans balsts!” saka Ilona.

Viņa uzskata, ka arī iemītnieki ir ļoti atsaucīgi, protams, ka gaida ciemos tuviniekus, bērni daudziem ārzemēs. Te viņiem patīk, un tas ir galvenais.

Ievēroju, ka Ilonai ir piespraude ar viņas vārdu un ieņemamo amatu, tādas ievēroju arī satiktajiem darbiniekiem. Ideja par piespraužu nepieciešamību dzimusi sarunās ar iestādes vadītāju, un tagad jau tas vairs nav jaunums, bet nozīmīga lieta komunikācijā. “Ienācējam ir skaidrs, ar ko viņš runā, un sākumā tas ļoti palīdzēja, lai iepazītu kolēģus pēc vārda,” stāsta darbiniece.

Kaut gan Ilona ir aizņemta, tomēr viņai ir arī savi hobiji, kas sagādā prieku. “Patīk daba, ezeri, vispār ūdeņi, ogot, sēņot. Pašai ir dārzs, siltumnīca. Protams, ka puķes, sevišķi tulpes. Arī ceļot, “stāsta viņa un piebilst, ka gribot aizbraukt tepat uz Klaipēdu.

Mūsu sarunas laiks tuvojas izskaņai, bet, pirms atvadāmies, izvēlamies vietu, kur viņu iemūžināt. To arī atradām centra dārzā pie upeņu krūmiem. Norunājam satikties vēl kādu reizi. Ilona aiziet, bet man sirdī paliek prieks par to, ka ir sociālie darbinieki, kuriem savs darbs ir mīļš.