“VISU DARĀM KOPĀ,” lūgti atklāt draudzīgās daudzbērnu ģimenes noslēpumu, ilgi nedomājot, saka liepnieši Līna Grīnbauma un Guntars Siliņš, un bērni smaidot māj ar galvu. Arī mūsu sarunas brīdī Ziemassvētku priekšvakarā visi pulcējušies omulīgajā virtuvē pie garā saimes galda, un mums virs galvas virpuļo ģimenes darinātās papīra sniegpārslas, atgādinot, cik ļoti šogad gaidām sniegu. “Ja kaut kā trūkst, radām paši,” smejas Līna, un kļūst skaidrs, kādēļ rosīgā ģimene šogad uzaicināta iedegt Rīgas pils egli kopā ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču – viņi ir apliecinājums tam, cik daudz var paveikt un pasaulei dot, ja netrūkst mīlestības vienam pret otru, pret savu mazo ciemu, novadu un Latviju. Attēlā – Līna, Guntars, bērni Mārtiņš (15), Gerda (6) un Odrija (5) (fotografēšanās brīdī klāt nav divpadsmitgadīgās Renātes).
Līna un Guntars ir īsti liepnieši – te dzimuši, auguši, skolās gājuši, te iepazinušies un veidojuši ģimeni. “Jā, esam sava pagasta patrioti, tas nav skaļi teikts,” saka Līna Grīnbauma, un aptaujātie pagasta iedzīvotāji apliecina – tā ir balta patiesība.
Ikdienā Līna strādā patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā “Liepna”, ko atzīst par lielisku darba iespēju vietējam cilvēkam – divas minūtes, un jau darbā. Pēc profesijas viņa ir vides un dārza dizainere, ko nevar nepamanīt ģimenes mājas un apkārtējās vides iekārtojumā. “Man gan mazliet sanāk tāpat kā kurpniekam, kurš pats bez kurpēm, – dārza plāns datorā un dzīvē vēl līdz galam nav īstenots,” smejas dārzniece. Savukārt Guntara darba dzīvē vienmēr nozīmīga loma bijusi aizsardzības nozarei. Kaut arī ilglaicīgi nostrādāts mežizstrādē, izmēģināts darbs ārzemēs, viņš kopš 1999. gada ir zemessargs un tagad organizācijā ir pastāvīgā darbā. “Ārzemēs var labi nopelnīt, bet mani vilka uz mājām, gribējās ko savu un pastāvīgu,” viņš saka. Abi iepazinušies 2008. gadā, pieteicies Mārtiņš, un tad jau arī pārējie bērniņi, kā paši joko, “sabiruši”.
Septiņi hektāri eksperimentiem
Lai liktu lietā abu ģimenēm piederošo nepilnu septiņu hektāru zemīti, Guntars apguvis bioloģisko saimniekošanu, rakstīts projekts, un nu jau vairākus gadus ģimenei ir sava bioloģiskā saimniecība, kur pagaidām paši ar visu tiek galā bez palīgspēkiem. “Sākumā sastādījām zemenes pašu vajadzībām – tā, lai var pieēsties, taču cilvēki sāka interesēties un pamazām sastādījām vēl. Esam izmēģinājuši daudz ko – kartupeļus, graudaugus, audzējam plūškokus, vairojam rabarberu platības – tos ir iespējas gan realizēt, gan pašu vajadzībām gatavot, piemēram, sukādes. Rabarberus no sēkliņas izaudzējām,” palielās saimnieki, atzīstot, ka pavasaros visas palodzes noklātas dēstiem. Katrā ziņā – viss, ko ģimene liek saimes galdā, ir pašu audzēts, un arī citus labumus viņi pērk pie zemniekiem un vietējiem ražotājiem. Saimniecību nākotnes plānos paredzēts papildināt ar mājputniem, jo kūtiņa esot. Guntars gan nav sajūsmā par Latvijas lauksaimniecības politiku, jo mazie lauksaimnieki nospiesti ar regulām, pārbaudēm, atkarīgi no laikapstākļu labvēlības, jo lielās kompensācijas esot mīts. “Jo mazāks zemnieks esi, jo mazāk par tevi domā. Un tā papīru jezga – man jāraksta atskaite pat par dillēm!” viņš stāsta, bet neslēpj arī prieku – kaut kartupeļi noslīkuši, šogad saauguši tādi zirņi, ka prieks!
Mārtiņš un Renāte
Draudzīgajai sešu cilvēku ģimenei šogad bijis pirmais lielais pārbaudījums – vecākais dēls Mārtiņš pēc Alekseja Grāvīša Liepnas pamatskolas devītās klases pabeigšanas šogad uzsācis skolas gaitas Saldus tehnikumā, apgūstot ugunsdzēsēja glābēja profesiju. “Pats izvēlējās, un mēs izvēli atbalstījām. Iesniegt dokumentus braucām visi kopā un atceļā pamanījām, ka lielā māsa Renāte kļuvusi pavisam klusa, jo bija tā pa īstam sapratusi, ka turpmāk ikdiena paies bez brāļa,” stāsta Līna.
Mamma raksturo: vecākā māsa Renāte ir ļoti aktīva meitene – dejo, spēlē teātri un pašlaik apgūst akordeona spēli. “Cenšamies bērniem neko neuzspiest, jo tad ir pretreakcija. Savukārt, ja viņiem ļauj pašiem izraudzīties nodarbes, pamēģināt, ko viņi vēlas, ko ne, tas ir daudz produktīvāk,” stāsta Līna. Arī Mārtiņš pamēģinājis dejot un spēlēt bungas, tomēr izvēlējies florbolu. “Taču visiem ir muzikālā dzirde! Tas laikam gēnos, jo mana mamma ir mūzikas skolotāja, krusttēvs – spēlē cītaru un akordeonu, savukārt vectēvam kopā ar domubiedriem Liepnā savulaik bija sava mūzikas blice, spēlēja visos godos.”
Gerda un Odrija
Apzinīga, nosvērta, apķērīga, zinātkāra, patīk lasīt grāmatas un pucēties – tā par sešgadīgo Gerdu saka mamma. “Pēc horoskopiem mums te visi ar ragiem, vienīgā Gerda ir vēzītis,” pajoko Līna. Vecākie bērni skolas gaitas sākuši sešos gados, jaunākās meitiņas vecāki lēmuši skolā laist septiņos, jo sapratuši, ka viens gads tomēr ļaus vairāk nobriest skolas dzīvei.
Pastarīti Odriju vecāki raksturo kā labestīgu visu dzīvnieku aizbildni. “Viņa iestājas par visām bizmārītēm, sliekām un gliemežiem, nemaz nerunājot par kaķiem un suņiem,” stāsta Līna, un tētis piebilst, ka arī kaķis Odrijas klēpī pieklīdis, pateicoties meitiņas rūpēm.
“Mums mēdz jautāt – kā tiekat galā, jo reizēm pat ar vienu bērnu grūti… Jā, ir bijušas ķildiņas, kā nu bez tām, bet, kad vienam par otru jāiestājas, tad bērni ir saliedēti kā musketieri. Viens par otru pārdzīvo un tur īkšķus,” raksturo mamma.
Dabīgs magnēts
Saliedēta ir arī visa lielā ģimene. “Mēs vispār esam ļoti saauguši kopā. Kopā strādājam saimniecībā, kopā atpūšamies, ejam uz pasākumiem, kopā ceļojam, pat uz veikalu lielākoties braucam visi – veikalā gan tad kļūst skaļāk nekā parasti, bet mums patīk tā iepirkties,” stāsta Līna un Guntars, kurš piebilst, ka tās ir arī dzīves praktiskās mācības, kas bērniem jāapgūst. Braucieni lielākoties ir tepat pa Latviju, taču tajos jau galvenais kopā būšana, nevis ceļojuma ekskluzivitāte. “Ja kaut kur braucam darba vai skolas darīšanās, izmetam aplīti pa Latviju, piemēram, iegriežamies “Rūjienas saldējumā” vai aizdodamies līdz jūrai…” stāsta vecāki. Cits bez cita viņi ilgi nevar – ja tētis nedēļu prom kursos, visi tā nocietušies, ka gaida uz sliekšņa. Receptes šai idillei nevienam nav, tas vienkārši ir tāds dabīgs magnēts, kas visus velk un tur kopā.
Arī darbiņos visi iet ar prieku un iniciatīvu. “Mārtiņš brīvdienās atbrauc no skolas un prasa – nav kādi zari, kas jāzāģē? Tiklīdz aiziet zāģēt, drīz vien pārējie pieslēdzas – savāc, sakasa. Ja jāpļauj zāle ar traktorīti – šis darbs lielajiem bērniem ir uz izķeršanu. Pēc grafika mums ir tikai trauku mazgāšana – tā nevienam īsti nepatīk,” stāsta vecāki.
Uzlādējas no cilvēku prieka
Līna ir ļoti radoša, tādēļ atzīst, ka līdzās vajag cilvēku, kurš saprot viņas vēlmi darboties un vienlaikus piebremzē, kad fantāzija lido pārāk augstu – un Guntars tāds ir. “Es burtiski uzlādējos no cilvēku prieka, ko sagādā mans radošais lidojums. Kad ir iedvesma, varu kalnus gāzt, piemēram, naktī esmu gājusi uz garāžu darināt adventes vainagus, savukārt ceļojumu varu izdomāt brokastu laikā, un pēc brokastīm mēs jau kāpjam mašīnā. Šīs svētku virtenes no mandarīnu mizām darinājām visi kopā – Mārtiņš tik noteica: “Mammu, nu ko gan tu vēl neizdomāsi!”” smejas Līna, un pārējie viņai piebiedrojas.
L. Grīnbauma savu radošumu liek lietā ne tikai pašu mājās, liepnieši viņas talantu pamanījuši un reizēm lūdz izdekorēt telpas darba vietā, skolā, tautas namā vai kaut ko pagatavot, jo viņa ir arī rosīga konditore. Nākamajā dienā pēc mūsu sarunas Līna devās uz skolu bērniem ierādīt piparkūku cepšanas mākslu.
Nevar nepieminēt arī sabiedrisko darbību, kurā Līna un ģimene allaž iesaistās – pie skolas un estrādes veidoti apstādījumi, stādītas tulpes Latvijas karoga krāsās, kas priecē acis pavasarī, tapis plāns liepu alejai pie baznīcas, un daudz kas cits.
Līna atzīst, ka Liepnā izveidojusies saliedēta kopiena – kas jau ir darītāji, tie dara un kopīgam labumam veltīto laiku neskaita. “Ja pamet ideju un redzi, ka tas vēl kādu uzrunā – tad ir stimuls darīt,” saka L. Grīnbauma.
Kopā veido ģimenes māju
Kā tam visam atrodas laiks? “Neesmu liela plānotāja, vienkārši izvērtēju prioritātes, kas var paciesties, kas ne. Tas nekas, ka izveidojies izmazgāto drēbju Everests, reizēm var arī izvilkt T-kreklu no kalna un tērpt negludinātu,” skaidro Līna, un Guntars piebilst – lai vai kā, par tādiem niekiem ģimene nekašķējas un vispār – neviens no abiem neatceras, kad savstarpējās sarunās būtu pacelta balss. Sapratne, iejūtība, cilvēcība – tie ir ģimenes atslēgas vārdi saticīgai kopdzīvei.
Līna atzīst – katrs saules stars jau liek domāt par pavasari, un viņa gaida februāri, kad varēs sākt sēt. “Bez ziediem nevaru, man jau vecmamma mācīja, ka gurķītis ēšanai, bet puķe dvēselei. Domāju, ka arī darba tikums man mantots no vecmammas, viņa mūs mācīja kustēties, dīkā nesēdēt,” stāsta L. Grīnbauma. Ģimene dzīvo no vecmāmiņas mantotā mājā un atzīst – viņas rosīgais gars to nav pametis. “Visu remontējam un iekārtojam divatā. Otro stāvu gan sarāvām vienā vasarā, kad laikapstākļi to atļāva, tagad pamazām remontējam pirmo. Šogad ierīkojām apkures sistēmu,” stāsta Guntars. Liepnā ģimenei jāapkopj divi īpašumi, un šajā ziņā liels palīgs ir Mārtiņš.
Neaizmirst par pierobežas ļaudīm
Līna saka – pagasts abiem ir mīļš un viņus nevelk pilsētu dzīve, nemaz nerunājot par dzīvi dzīvoklī. “Protams, laukos cilvēku kļuvis mazāk, taču nupat arī daudzi atgriežas un iegādājas šeit īpašumus. Brauc no Cēsīm, no Kadagas… Un mūsu iela Liepnā ir pilna dzīvības,” zina stāstīt Guntars. Lai vai kāda ģeopolitiskā situācija valda, dzīve pierobežā ģimeni nebiedē – un, ja reiz to saka karavīrs, jātic vien ir. “Ja kaut kas, nedod dievs, notiks, parūpēšos, lai ģimene ir drošībā, un pats darīšu visu, lai nosargātu savu zemi,” pārliecināts saimnieks.
Jautāti, vai jūt novada vienotību, Līna un Guntars atzīst, ka pilsētas attīstības spozmē pagasti tomēr palikuši novārtā. Piemēram, notikusi cīņa par bibliotēkas atrašanās vietu – iedzīvotāji iebilst pret tās pārcelšanu, bet vadība neieklausās. Kā risinājumu daudzi neuzskatot arī iedzīvotāju padomi. Ko vēl Liepnā gribētos? Mārtiņš atzīst – pietrūkst vietas, kur jauniešiem atpūsties, bet vismaz sporta zāle gan esot. Guntars iesaka pašvaldībai multifunkcionālo sporta halli biežāk izmantot kādu sacīkšu rīkošanai – lai tās nav tikai Alūksnē. Tagad taču uz Liepnu ved daudz labāks ceļš! “Aicinām neaizmirst par pierobežas pagastiem, jo, pateicoties tiem, novads saņem arī naudu pierobežas attīstībai. Priekšvēlēšanu solījumos taču visi iestājās par sabalansētu attīstību pilsētā un pagastos – vārdus vajag pārvērst darbos,” teic Līna, iesakot pagastu cilvēkiem biežāk par sevi atgādināt.
Prieks būt ieraudzītiem
Tādēļ īpašs prieks ir tad, kad darītājus ierauga un paveikto novērtē – līdzcilvēki nolēmuši rosīgajai liepniešu ģimenei pateikties ar īpašu dāvanu, izvirzot ģimeni viesos pie Valsts prezidenta. “Kad man piezvanīja no pašvaldības, biju uz pauzes. Pateicos par pagodinājumu, un, protams, piekritām doties, bet vēl jau bija jāsagaida ielūgums no prezidenta. Ilgi nebija jāgaida, līdz saņēmām skaistu konvertu no pašas Rīgas pils, un 1. decembrī posāmies ceļā,” stāsta Līna. Rīgas pils apmeklējums, tikšanās ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, satikšanās ar astoņpadsmit citām Latvijas stiprajām ģimenēm būs neaizmirstams Siliņu ģimenes piedzīvojums, par ko stāstīt bērniem un mazbērniem. “Visi tik smaidīgi, viesmīlīgi, vienkārši, tostarp pats prezidents, kurš ar katru aprunājās kā ar senu draugu. Tādi svētku brīži dod iedvesmu un apliecinājumu, ka kaut ko mēs dzīvē darām pareizi un ka esam Latvijai vajadzīgi,” spriež Līna, un Guntars piebilst – baterija ir uzlādēta visam nākamajam gadam.
Ziemassvētku jampadracis
Ziemassvētku gaidīšanas laiks ģimenei ir ļoti rosīgs. Katru piektdienu visi kopā cep piparkūkas un tad skatās “Viens pats mājās” –
tradicionāli, bet mīļi. Šis ir bērnu eglīšu laiks, un katra no tām ģimenei ir liels notikums – jāmācās pantiņi, jāgatavo tērpi. “Mājās samācījusies, Renāte klasē rīkoja piparkūku cepšanas meistarklasi un noslēgumā visi gatavojām piparkūku mājiņas,” stāsta mamma.
Brīvdienās te kūsā gluži kā Margaritas Stārastes pasakā – uz garā saimes galda griež, līmē, zīmē, liek lego – ko nu kurš, bet rosās visi. Tas pats arī citās gadskārtās, tikai pārsliņas nomaina olas un zaķi vai pīpenes Jāņu vainagiem. “Mārtiņam teicu – dzīves pamatvērtības ir “ieliktas” – tavā ziņā, kā tu tās izmantosi,” stāsta Līna un piebilst – bērni zina, ka lai vai kur viņi dzīvē dosies, viņiem vienmēr būs mājas, kur atgriezties un spēku smelties.
Ziemassvētkos ģimene būs kopā un uzņems ciemos radus, savukārt, kad ziemas saulgrieži nosvinēti un izlietas laimes Jaunajam gadam, drīz vien būs klāt nākamie svētki – 18. janvārī dzimšanas dienu svinēs vecākā meita Renāte. “Mēs pikniku pagalmā varam sarīkot arī ziemā – esam cepuši gaļu un zefīrus pat sniegotā dienā,” stāsta L. Grīnbauma. Jaunajā gadā Līna un Guntars sev vēlas dāvināt vairāk brīžu divatā, un bērni solījušies viņiem tādus atvēlēt. Lai notiek!
Foto: Sandra Apine
