Mediji ir sabiedrības spogulis un logs uz pasauli, kas palīdz mums izprast notikumus, kultūru, politiku un ikdienas dzīvi. Taču šis logs joprojām nav atvērts visiem vienlīdz plaši – cilvēkiem ar invaliditāti piekļuve informācijai bieži ir ierobežota, un tas nozīmē ne tikai tehniskas grūtības, bet arī sociālu atstumtību.
Tiesībsarga birojs veicis pētījumu “Masu plašsaziņas līdzekļu piekļūstamība (rakstveida ziņas internetā un drukātajā presē, radio, TV)”, lai izvērtētu, cik pieejami mediji ir ikvienam sabiedrības loceklim. Par pētījuma secinājumiem un mediju piekļūstamības uzlabošanu diskutēja Starptautiskajā cilvēku ar invaliditāti dienā forumā “Masu mediju satura piekļūstamība cilvēkiem ar invaliditāti”.
Piekļūstamības problēmas atklāj viens stāsts
Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas vadītāja Anete Ilves skaidro, ka pētījuma ideja radusies pēc kāda cilvēka ar redzes invaliditāti pieredzes stāsta, – viņš vēlējies līdzdzīvot Latvijas basketbola izlases triumfa brīdim, kad komanda atgriezās mājās ar izcīnīto balvu un tika rīkota valsts mēroga sagaidīšana, taču to pilnvērtīgi piedzīvot nav varējis. “Tajā brīdī sapratām, ka uz pieejamības jautājumiem jāraugās daudz plašāk,” stāsta A. Ilves. Pētījumā iesaistīti cilvēki ar redzes un dzirdes invaliditāti, kustību traucējumiem, kā arī personas ar garīga rakstura traucējumiem. Lai izprastu problēmas kopainu, Tiesībsarga birojs veicis sarunas ar dažādu tipu medijiem – drukātajiem izdevumiem, televīziju, radio un tiešsaistes platformām. Runājot par cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, secināts, ka, lai gan normatīvajos dokumentos un vadlīnijās paredzēts zīmju valodas tulkojums un subtitri, praksē ar to nepietiek. Paši cilvēki ar dzirdes traucējumiem norāda: zīmju valodas tulka klātbūtne ir nozīmīga, taču tā vēl nenodrošina pilnvērtīgu informācijas pieejamību.
Dzirdes traucējumi nedrīkst liegt zināt
Latvijas Nedzirdīgo savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks –
viceprezidents Ivars Kalniņš norāda, ka par televīzijas pieejamību cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem tiek runāts jau vairāk nekā 30 gadus. “Informācijas pieejamība cilvēkiem ar dzirdes problēmām ir būtiska un dzīvei svarīga. Par to runājam gadu no gada – jau kopš brīža, kad pats biju pavisam mazs. Problēma joprojām ir aktuāla, jo informācijai jābūt pieejamai ātri un saprotamā veidā. Agrāk reāllaika subtitru nodrošināšana nebija iespējama – informācija bija jānodod caur tulku. Šodien situācija ir labāka, tomēr ideālais risinājums būtu televīzijā nodrošināt gan subtitrus, gan zīmju valodas tulkojumu,” viņš uzsver.
Vienlaikus viņš norāda, ka cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir atšķirīgas vajadzības: daļai ir tikai daļējs dzirdes zudums un viņi var vienlaikus sekot līdzi zīmju valodas tulkam, lasīt subtitrus un pat nedaudz dzirdēt; citi izmanto dzirdes aparātus; bet ir arī cilvēki, kuri nedzird nemaz, un viņiem primāri nepieciešams tieši zīmju valodas tulkojums. “Mūsdienās pieejams arī mākslīgais intelekts, kas spēj atvieglot informācijas pieejamību. Jā, tas latviešu valodā vēl nav perfekts, tomēr sniedz vismaz daļu informācijas un palīdz mazināt tās trūkumu,” uzsver I. Kalniņš. Viņš pauž cerību, ka, turpinot attīstīt šīs tehnoloģijas, iespējams būtiski uzlabot dzirdes traucējumiem pieejamo informācijas vidi.
Piekļūstamība nav tikai tehnoloģiju jautājums
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekle Ieva Kalderauska uzsver, ka cilvēku ar invaliditāti Latvijā ir daudz un šis skaits ar katru gadu pieaug. Statistika rāda – aptuveni katrs desmitais valsts iedzīvotājs ir ar kādu invaliditāti, taču pat šie dati nav pilnīgi, jo ne visi cilvēki tajos vispār parādās. I. Kalderauska norāda, ka piekļuve informācijai nav tikai atsevišķu mērķgrupu jautājums. “Piemēram, subtitri nav nepieciešami tikai cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Tie ļoti noder arī jebkuram, kurš skatās saturu sabiedriskajā transportā ar izslēgtu skaņu. Tas ir viens no vienkāršākajiem un efektīvākajiem informācijas nodošanas veidiem. Arvien populārāki kļūst īsie videoformāti telefonos, un tieši tie prasa īpašu uzmanību pieejamības risinājumiem,” skaidro I. Kalderauska.
“Nevaram atrauti skatīties katru mērķgrupu un solīt, ka katrai nodrošināsim pilnīgi visu iespējamo pakalpojumu klāstu. Tā ir līdzsvarošana – prasme sabalansēt dažādas vajadzības. Esam atvērti dialogam un aicinām mērķgrupas paust savus priekšlikumus. Tas palīdzēs labāk saprast, kas vēl jāņem vērā, lai elektronisko mediju saturs sasniegtu ikvienu, kas ir arī padomes mērķis un vērtību līmenis,” norāda I. Kalderauska. Mākslīgais intelekts attīstās strauji, tomēr šobrīd tas vēl nespēj nodrošināt latviešu valodas subtitrus pilnībā bez kļūdām. Reizēm šīs neprecizitātes var būtiski ietekmēt informācijas kvalitāti –
pietiek ar vienu nepareizi atpazītu vārdu, lai mainītos teiktā jēga. Tāpēc, lai gan tehnoloģijas kļūst arvien pieejamākas, cilvēku uzraudzība un profesionāls redakcionālais darbs joprojām ir ļoti nozīmīgs precīzas un drošas informācijas nodrošināšanai.
Kad pietrūkst vien pāris vārdu
Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo biedrības “Redzi mani” valdes priekšsēdētāja Līga Ķikute norāda, ka redzes traucējumu kontekstā īpaši svarīgas ir nianses un mazās detaļas, kas padara saturu pieejamu. Kā piemēru viņa min “REplay” platformu, kur ir sadaļa “Nedzirdīgajiem”, kas ļauj cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ātri atrast sev piemērotu saturu. “Taču cilvēkiem ar redzes traucējumiem ne vienmēr nepieciešama īpaša poga vai tulkojums. Ir daudz mazu, bet būtisku lietu, ko var izdarīt ziņu raidījumos,” skaidro L. Ķikute.
Viņa īpaši uzsver pilnvērtīgas un precīzas informācijas nozīmi. Pandēmijas laikā ziņās bieži atkārtoti tika uzsvērts, ka veikalos jāiet pa vienam. Taču cilvēkiem ar smagiem redzes traucējumiem asistents ir ikdienas nepieciešamība. “Cik bieži ziņās skaidri izskanēja, ka personām ar redzes invaliditāti iepirkšanās kopā ar asistentu ir pieļaujama? Gandrīz nemaz. Atbildīgās iestādes gan apliecinājušas, ka šāds izņēmums pastāv, tomēr tas netika pietiekami atspoguļots medijos. Tie ir tikai daži vārdi, taču, ja tie netiek pateikti, cilvēki nesaņem pilnīgu informāciju,” teic L. Ķikute.
Vēl kāds piemērs – kad Latvijā un pasaulē plašu atzinību guva filma “Straume”, sabiedrība par to sajūsminājās, taču neredzīgie cilvēki palika ārpus šīs kopīgās pieredzes. “Kāds var būt viedoklis par filmu, ja nav zināms, par ko tā ir? Audio apraksts tobrīd vēl nebija pieejams, līdz ar to šī filma neredzīgajiem faktiski nepastāvēja,” viņa uzsver. Raidījumos nereti pietrūkst arī audio aprakstu – piemēram, īsa paskaidrojuma par to, kā izskatās runātājs, kas atrodas kadrā vai kāda ir apkārtējā vide. Šādas nianses cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir būtiskas, jo palīdz saprast kontekstu un pilnvērtīgi uztvert notiekošo. Ja ziņu moderators aicina zvanīt vai rakstīt uz ekrānā redzamo numuru vai e-pastu, bet to skaļi nenosauc, cilvēkiem ar redzes traucējumiem nav iespēju šo informāciju izmantot.
Iespējas ir, bet vai par tām zina?
Reizēm piekļūstamības iespējas pastāv – piemēram, basketbola spēli varēja klausīties ar audio aprakstu, taču jautājums ir, cik daudzi par to zināja un izmantoja šo iespēju. Speciālisti uzsver, ka mērķgrupas jāinformē daudz aktīvāk, ciešāk sadarbojoties ar nevalstiskajām organizācijām. “Piekļūstamība ir daudz plašāks jēdziens nekā tikai redzamā aisberga daļa. Tā veido veselu ķēdi, kur katram posmam ir sava nozīme,” skaidro “Tet” ilgtspējas attīstības direktore Adriāna Kauliņa. “Viens posms ir satura veidotāji, otrs –
platformas, caur kurām šo saturu patērē. Televīziju mūsdienās skatās ne tikai televizorā, bet arī datorā vai citās ierīcēs. Tāpēc mēs pārveidojam un uzlabojam gan savas mājaslapas, gan platformas, lai tās būtu savietojamas ar mašīnlasīšanu un ļautu izmantot dažādus atbalsta rīkus. Nākamais posms ir lietotājs, kuram jāzina, kā šo funkcionalitāti izmantot. Tikai tad piekļūstamības koncepts patiesi darbojas,” saka “Tet” ilgtspējas attīstības direktore Adriāna Kauliņa.
Protams, būtiska ir arī pašu cilvēku digitālo prasmju pakāpe – cik gatavi viņi ir brīdī, kad jāapgūst un jālieto jaunas tehnoloģijas. “Viena lieta ir tad, ja tehnoloģijas pazīsti kopš bērnības un tās šķiet pašsaprotamas, pavisam cita – ja ieradumi jāmaina dzīves laikā vai pat mūža otrajā pusē. Jo vēlāk tas notiek, jo grūtāk pielāgoties. Cilvēkiem novecojot, kļūst sarežģītāk ne tikai apgūt jaunas ierīces, bet arī izprast to sniegtās iespējas, tāpēc daudzi izvēlas pieturēties pie ierastā un tradicionālā. Tomēr man ir liels prieks, ka Latvijas Radio atjaunojusi sporta pārraižu komentēšanu,” piebilst L. Ķikute. Par nepieciešamību apgūt digitālās iespējas tiek mācīti arī nedzirdīgie. “Godīgi sakot, tas ir ļoti grūti. Ar jauniešiem un vidējā vecuma cilvēkiem sokas labi, taču seniori ir “iesēdējušies” pie televizoriem – tā ir viņu tradīcija, un mainīt to ir diezgan sarežģīti. Tas ir darbs,” norāda I. Kalniņš.
