Kara posts ir jāredz savām acīm

Aleksandrs Levada: “Bildēs un ziņās mēs redzam vienu rakursu, bet, kad tev iespēja tur pastaigāt un apskatīties apkārt, ir pavisam savādāk.”

Aleksandrs pēc tautības ir ukrainis, dzimis un audzis Alūksnē, bet viņa vecāki ir no Harkivas apgabala. “Tēvs palika virsdienestā PSRS armijā Zeltiņu raķešu bāzē, un pēc kāzām uz šejieni atbrauca mamma. Man Ukrainā ir radinieki, Harkivā dzīvo divas māsīcas. Tādēļ vēlme aizbraukt uz turieni un palīdzēt bija pašsaprotama,” stāsta A. Levada.

Iespēja aizbraukt pie radiem

Lai to īstenotu, sakrita vairāki apstākļi, ko Aleksandrs izmantoja lietderīgi. “Sanāca tā, ka biju bezdarbnieks, bija daudz brīva laika un pieteicos konvoja organizēšanas grupā pie Pāvela Čornija. Viņš mani apstiprināja, un zvaigznes sakrita tā, ka viena mašīna bija jāved tieši uz Harkivu. No Kijivas mašīnu aizbraucu līdz galapunktam un trīs dienu garumā varēju apciemot māsīcu,” stāsta alūksnietis.

Viņš uzsver to, ko tur redzējis un dzirdējis, Latvijas mediji visu neparāda. “Tās ir īstas šausmas, kas tur ir notikušas un notiek. Kad sākās karš, pirmā doma bija atvest radiniekus uz šejieni, jo Harkiva ir 30 kilometrus no robežas ar Krieviju. Ik nedēļu vismaz divas reizes sazinos ar māsīcām. Pilsētā pirms kara dzīvoja 1,4 miljoni iedzīvotāju. Krievija to nepārtraukti apšauda, un pilsēta lēnām pārvēršas par daudzstāvu māju drupām. Kara sākumā gribēju, lai radu ģimenes brauc uz Latviju, baidījos, ka cietīs kaujās, bet viņi atsacījās. Jo tās ir mājas, tie ir vecāki, un tas ir patriotisms. Viņi braukšot projām tikai tad, ja pilsētā ienāks okupanti. Radiem tur ir sava uzņēmējdarbība – pārtikas veikaliņš, kas nav pārtraucis darbu iebrukuma laikā. Apkārtējie cilvēki ir ļoti pateicīgi par to, ka produkti ir pieejami. Kad biju tur, vecāki cilvēki nāca klāt un teica lielu paldies, ka viņiem ir iespēja nopirkt pārtiku,” stāsta A. Levada.

Nav puspilsētas

Harkivā radi viņu aizveduši uz Saltivku rajonu, jo notiekošo gribējis redzēt savām acīm. “Bildēs un ziņās mēs redzam vienu rakursu, bet, kad tev iespēja tur pastaigāt un apskatīties apkārt, ir pavisam savādāk,” saka konvoja dalībnieks. Aleksandram parādīta māsīcas, kura jau mirusi pirms kara, māja, tai puse bijusi saspridzināta, otrā pusē logi aizsisti ar finieri, bet cilvēki tur dzīvo, kaut no komunālajiem pakalpojumiem ir tikai elektrība. Pirmā ziema iedzīvotājiem bijusi ļoti grūta, tagad jau ir mazliet labāk. Pilsēta ir ļoti nopostīta. Viņam parādīti “Harkivas vārti”, vieta, kur notikusi liela kauja.

“Okupantiem bijušas līdzi parādes formas, viņi bija iedomājušies, ka tiks sagaidīti ar sālsmaizēm, tortēm un ziediem. Sanācis savādāk. Ukraiņi nolēma aizstāvēt savu dzimteni un brīvību. Kopš kara sākuma uzdevu sev jautājumu – kāpēc? Krievija atbrīvojot no fašisma un visa pārējā. Biju tur divas reizes, nevienu fašistu neredzēju. Harkiva ir krieviski runājoša pilsēta, tur ir 60 procenti krievu tautības iedzīvotāju, tuvāk rietumiem visi jau runā ukraiņu valodā. Manas domas ir tādas, ka Krievijai ir lielas ekonomiskās problēmas, viss ir izzagts un izpārdots. Tajās lielajās parādēs, kur demonstrēja kara tehniku, – tādas tehnikas karā nav, demonstrēja tukšas kārbas. Paldies Dievam, ka tur viss ir izzagts un viņiem pašiem trūkst tehnikas, savādāk aizstāvjiem būtu pavisam grūti. Domāju, ka viņi nāca pēc ekonomikas ieguvumiem, jo pirms kara Ukraina ekonomiski attīstījās ļoti strauji,” lēš A. Levada.

Karos līdz pēdējam okupantam

Aleksandrs ir lielā sajūsmā par fonda un Pāvela Čornija ieguldījumu atbalsta sniegšanai ukraiņiem. “Es vienā vārdā nevaru atrast apzīmējumu, ko pateikt par Pāvelu. Pateicoties viņam, no mūsu mazās Alūksnes arī plūst palīdzība, un mēs varam izdarīt kaut ko labu ukraiņiem, kuri cīnās par mums visiem. Gan es, gan puiši, ar kuriem kopā braucām konvojos, darīsim visu iespējamo, lai palīdzētu viņiem uzvarēt. Jo, ja viņi zaudēs, mēs būsim nākamie. Man daudzi ir prasījuši izstāstīt, parādīt bildes, kas tur notiek, bet lieta ir tāda, ka tas nav tas. Viss ir jāredz pašam un pašam jāizjūt! Jādzird tie stāsti, ko stāsta tie cilvēki, kuri ir tur palikuši dzīvot. Kad bijām deokupētajā teritorijā Izjumas pilsētā, dzirdējām stāstus, kuru dēļ es esmu gatavs krist par mūsu brīvību, par bērniem un vecākiem cilvēkiem. Tur puse pilsētas ir pilnībā nopostīta. Logi aizsisti ar finieri, aizklāti ar segām siltumam. Apkures katls kuras, elektrība ir – cilvēki dzīvo. Kad tu tās šausmas ieraugi un dzirdi stāstus, tu savādāk skaties uz dzīvi. Pensijas un tiem, kuri strādā, algas maksā. Radiniekiem pensija esot aptuveni 2000 grivnas, kas mūsu naudā ir 50 70 eiro, bet cenas pārtikai un degvielai ir tikai mazliet mazākas kā pie mums. Ir viņiem grūti, bet viņu karavīri saka karosim līdz pēdējam okupantam,” saka Aleksandrs un domīgi piebilst, “ja mēs negribam, lai tas atkārtojas pie mums, ir jādara viss iespējamais, lai tur ātrāk viss beigtos – līdz uzvarai. Tas nebūs rīt, bet viņi cīnās par savu valsti, savu brīvību un neatkarību. Cilvēki Krievijā ir “sazombēti”, tādu netrūkst arī pie mums. Viņiem vienmēr esmu atbildējis ja tur ir labi un šeit slikti – brauc prom, līdz robežai aizvedīšu.”

Ne tikai automašīnas

Ar Pāvelu Aleksandrs pazīstams jau sen, kopā ar viņa tēvu strādājuši “autobāzē”. “Uzzināju, ka fonds un Pāvels Čornijs vāc ziedojumus un pērk mašīnas, remontē un sūta uz Ukrainu. Mājās ģimenei teicu, ka gribu braukt “konvojā”. Sākumā visi bija pret. Mani pārliecināt ir grūti, ietiepos – pateicu, ka braukšu, tiklīdz būs laiks. Pavadīju otro konvoju, Pāvels apstiprināja, ka uz nākamajiem ar mani rēķināsies. Piezvanīju radiem Ukrainā, tie bija gatavi mani satikt jebkurā vietā, kurp mēs brauksim. Bet viss sakrita tā, ka varēju vienu mašīnu aizvest uz Harkivu,” saka A. Levada.

Konvojisti bez pašām mašīnām ved arī humāno palīdzību, ko saziedo cilvēki. Tā ir pārtika, vilnas zeķes, higiēnas preces, sveces un rotaļlietas bērniem. Ceturtajā konvojā veduši arī humāno palīdzību no labdarības biedrības “Tavi draugi”. Braucēji izvadā humāno palīdzību un dodas uz armijas daļām, kur tiek pa tiešo karavīriem atdotas mašīnas. Vislielākais pieprasījums ir pēc 4×4 pikapiem. Ar tiem munīciju aizved uz fronti, atpakaļ ved ievainotos. Pārējās izmanto armijas daļu apgādei un mediķi vedot cilvēkus uz hospitāļiem. Uz kurieni tiek vestas mašīnas, kārto Pāvels Čornijs.

2500 līdz 3000 kilometru tāls ceļš

No Alūksnes konvojs dodas uz Lietuvu, Poliju un no tās iebrauc Ukrainā. Uz vienu pusi maršruta garums ir aptuveni 2500 līdz 3000 kilometru. “Kolonnai pa priekšu brauc Pāvels ar savu busiņu. Pirmajā dienā cenšamies pēc iespējas tuvāk piebraukt Ukrainas robežai. Ja viss notiek bez problēmām, tad braucam 12 14 stundas ar īsiem pārtraukumiem un pusdienām. Tad esam Polijā, kur obligāti jāpaguļ. Vēlāk Ukrainā paliekam pie cilvēkiem, kuri uzņem brīvprātīgos savās viesnīcās vai dzīvokļos – izgulda un pabaro. Degviela un pusdienas mums ir par saziedoto naudu,” stāsta Aleksandrs.

Pirmajā braucienā viņš zvanījis dēlam un teicis, ka ir ceļā uz Ukrainu. “Dēls ir studentu korporācijas “Kurši” (Fraternitas Cursica) biedrs, un viņi ziedoja naudu mūsu braucienam. Arī otrajam manam braucienam korporācija palīdzēja. Ar katru konvoju vedam arvien vairāk automašīnu, 4. konvojā bija piecas, pēdējā jau sešas. Uz pēdējo konvoju vienu mašīnu cilvēks uzdāvināja, pārējās nopirktas par saziedoto naudu,” stāsta alūksnietis. Ļoti labi ar ziedojumiem veicies “Rallija Alūksne” laikā, kad ukraiņu meitenes uzvārījušas zupu, kuru dalījuši pateicībā par ziedojumu. “Paldies visiem, kuri ziedo savu iespēju robežās. Pēc diviem kara gadiem ziedojumi krītas, jo var saprast, cilvēki ir noguruši, un dzīve mums visiem šeit lētāka nekļūst,” saka Aleksandrs. “Kad atdodam mašīnas, karavīri saka lielu jo lielu paldies! Viņi patiesi novērtē mūsu palīdzību. Tas viss glābj dzīvības!”

+ 3