Karā ar rakstāmspalvu

Ar ukraiņu žurnālisti Oksanu Pugačovu pirms diviem gadiem iepazinos žurnālistikas izcilības balvas pasniegšanas ceremonijā, kur viņa kopā ar “Neatkarīgo Tukuma Ziņu” žurnālistēm saņēma balvu kategorijā “Reģioni un diaspora” par darbu “Ukrainai jāuzvar!”. Šonedēļ, kad aprit divi gadi kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, Oksana ir ar tikpat spēcīgu pārliecību. Kaut arī viņa kopš kara sākuma kopā ar bērniem izbraukusi no savas dzimtās zemes, ukraiņu žurnāliste šajā neatkarības cīņā cīnās ar saviem ieročiem, darot to, ko prot vislabāk – rakstīt. Rakstīt, stāstot pasaulei par to, ko mums svarīgi zināt par Ukrainu, ukraiņiem, visaptverošo karu un procesiem, ko sev līdzi neizbēgami nes šī postošā nelaime.

Aizslēdz redakcijas durvis

Olgas Pugačovas dzimtā vieta ir Pavlograda Dnipro apgabalā (agrāk – Dņipropetrovska) Ukrainas dienvidos Dņepras kreisajā krastā. Tā ir ogļraču pilsēta ar apmēram simts tūkstošiem iedzīvotāju. Lai rastos ģeogrāfisks priekšstats, no šīs vietas līdz pēdējā laikā bieži pieminētajai Avdijivkai, kur notiek aktīva karadarbība, ir apmēram 150 kilometri. Oksana Pavlogradā dzīvo kopš bērnības, te izauguši arī viņas divi bērni, jaunākajam šobrīd ir pieci gadi. Oksana strādājusi gan Pavlogradas vietējā avīzē, kur bijusi galvenā redaktore, gan citos medijos – radio un internetā. “Kad sākās karš, durvis redakcijai tika aizslēgtas, mēs strādājām no mājām, taču ar laiku tas vairs nebija iespējams. Vīrieši mobilizējās, kolēģes izbrauca uz Eiropas valstīm. Es kā redaktors nevaru dot cilvēkiem uzdevumus apstākļos, kad ir apdraudēta viņu dzīvība. Jo neviens nezina, kas ar tevi var atgadīties pēc brīža, kur nu vēl rīt. To saprata arī izdevējs un avīzi slēdza. Vēl mēnesi pastrādāju attālināti un sekoju kolēģu pēdās,” stāsta O. Pugačova, piebilstot lai šo situāciju iztēlotos, ir jābūt tur, tas nav izstāstāms nedz vienā, nedz simts intervijās.

Svarīga vieta, kur rakstīt

Oksana, kā jau katra māte, vispirms domājusi par savu bērnu drošību, tādēļ lēmums doties bēgļu gaitās bijis negrozāms. Šim plānam viņu motivējusi apziņa, ka pilsēta ir ļoti nedrošā pozīcijā. Pavlogradā ir ieroču ražotne, aktīva uzņēmējdarbība, bāzējies karaspēks, līdz ar to bijis skaidrs – ja krievi pilsētu nebombardē šodien, tad to darīs rīt. “Nojautu, kas gaidāms, jo jau kopš 2014. gada, kad Ukrainā faktiski sākās karš, darbojos kā brīvprātīgā ukraiņu armijas palīdze, uz aktīvo kara zonu nogādājot mūsu karavīriem nepieciešamās lietas, sākot no siltām zeķēm un beidzot ar binokļiem, tēmekļiem, rācijām – visu, ko civilie drīkstēja pārvadāt, jo ieročus, protams, vest nedrīkstējām. Droši vien to būtu darījusi arī tagad, taču manī vispirms ierunājās mātes instinkts, jo bez manis viņiem neviena cita nebija,” stāsta Oksana.

Doties prom, bet – uz kurieni? “Bija skaidrs, ka nedodos ekskursijā apskatīt Eifeļa torni Parīzē vai Bigbenu Londonā, man bija svarīgi palikt nosacītā tuvumā, turklāt vietā, kur es ar savām valodas zināšanām varētu darīt savu žurnālista darbu. Negribēju būt no kāda atkarīga, būt kādai valstij uz kakla. Var tikai iztēloties, cik ukraiņu šo divu gadu laikā ir izbraukuši no valsts, un, ja mēs visi tikai cerēsim uz palīdzību, manuprāt, tas nav pareizi,” spriež Oksana.

Izvēlas Latviju

Saprotot, ka viņas nolūkam vispiemērotākās ir Baltijas valstis, Oksana par saviem plāniem vēstīja sociālajos tīklos, kur jau bija izveidojušās atbilstošas grupas ar aicinājumiem uzņemt ukraiņu cilvēkus. “Pirmie atsaucās latvieši. Mūsu, ukraiņu, neapskaužamajā situācijā, kad kāds tev saka – brauciet, mēs jūs gaidām, tā ir aizkustinoša un atbrīvojoša sajūta, kas dod spēku īstenot fiziski grūto izbraukšanu. Tā mēs devāmies ceļā, un kopš tā brīža esmu Tukumā,” stāsta ukrainiete. Vismaz pusgadu darbi nevedušies, laiks pavadīts frustrācijā. “Man ļoti palīdzēja Latvijas cilvēki – saņemot atbalstu, ir mazliet vieglāk,” stāsta Oksana, neatrodot vārdus, lai pateiktos katram, kurš šajā grūtajā laikā viņai un bērniem palīdzējis. Tukumnieki Oksanu iepazīstinājuši ar “Neatkarīgo Tukuma Ziņu” redaktori Ivonnu Plaudi, un tā pamazām pavēries ukraiņu žurnālistes ceļš uz profesionālo piepildījumu Latvijā. “2022. gada maijā viņa man teica: Oksana, nu, pietiks ciest, sāc rakstīt! Uzraksti mums kaut ko! Ziniet, šādos brīžos vajag kādu, kurš sapurina. Tā es Mātes dienas noskaņā uzrakstīju savu pirmo rakstu, salīdzinot ukraiņu un latviešu mātes sirdi…” stāsta Oksana, lūdzot mirkli pauzei, jo to grūti izstāstīt bez asarām. Viens pēc otra tapuši nākamie raksti – Oksana rakstījusi, Ivonna tulkojusi latviski. Līdz vienu no rakstiem redaktore pieteikusi žurnālistikas izcilības balvai. Liels bijis Oksanas pārsteigums, kad publikācija saņēmusi balvu, taču viņa ir priecīga, ka šo stāstu uzzinājusi plašāka publika.

Stāsta arī par ēnas pusēm

“Savos rakstos cenšos būt objektīva. Stāstu gan par varonīgajiem ukraiņu cīnītājiem, gan par ne tik varonīgu rīcību un meklēju tai iemeslus. Pamazām iedzīvojoties Latvijā, sāku vairāk pievērst uzmanību apkārt notiekošajam un ievēroju arī vairākus ukraiņu vīriešus, kuriem nevajadzētu šeit būt. Nolēmu par to uzrakstīt un uzrunāju vīrieti, kurš Latvijā bija nokļuvis no Harkivas apgabala. Sākoties karam, viņš caur Krieviju bija nokļuvis Latvijā, atklājot man šo koruptīvo shēmu. Viņš pastāstīja, ka pirms kara viņš bijis prokrieviski noskaņots, uzskatot, ka “brāļi neuzbruks”, taču, kad viņa pilsētu Volčansku sāka bombardēt jau kara pirmajā dienā un pilsētā ienāca Krievijas iebrucēji, viņa pasaule pārvērtusies no tām šausmām, ko viņa zemē var pastrādāt šķietamie “brāļi”. Tagad viņš pieteicies mobilizācijai. Esmu ļoti pateicīga šim cilvēkam, ka viņš man atvērās, jo arī tādus stāstus vajag. Tas nebija viennozīmīgs un varbūt tieši tāpēc izpelnījās ievērību,” stāsta Oksana.

Pēc šīs ievērības, ukraiņu žurnālisti uzrunājuši arī citi mediji, tostarp Baltijas valstīs, tādēļ pašlaik viņa ārštata formā sadarbojas ar vairākiem, tostarp Latvijas Radio 4. Ukraiņu kolēģe aktīvi piedalās Latvijā pieejamajās žurnālistikas nodarbībās un semināros, nu jau mazliet saprot arī latviski, palīdzot man intervijas brīžos, kad pazūd atbilstošs vārds krievu valodā.

Bez atbalsta neiztikt

“Žurnālists var rakstīt par daudz ko, bet misija droši vien ir viena – krīzes situācijās stāstīt par to, kas iedzīvotājiem ir svarīgi. Kas Ukrainai ir svarīgi. Taču jāatzīst, ka ne visa informācija, kas nonāk manā rīcībā, ir Ukrainu atbalstoša. Mums ir varonīgi cīnītāji, par ko es stāstu lasītājiem Latvijā un citviet, taču tajā pašā laikā valsti joprojām plosa korupcija, nodevība, kad vīrieši iesaucamajā vecumā nelikumīgi dodas projām no dzimtenes laikā, kad viņi tai ir vajadzīgāki nekā jebkad. Kad mūsu karavīri, ārstējoties “Vaivaros”, reizēm neuzvedas pietiekami korekti vai kad mūsu patvēruma meklētāja reizēm nodzer pabalstu. Man tas ir sāpīgi, bet es par to rakstu. Jo varbūt tas liks situācijai mainīties uz labo pusi. Tās nav priecīgas ziņas – ne man, nedz Eiropas Savienības lasītājam, taču es uzskatu par savu uzdevumu rakstīt arī par ēnas pusēm,” stāsta O. Pugačova.

Taču par vienu viņai ir pilnīga skaidrība – bez atbalsta Ukrainai neiztikt. “Mana misija ir rakstīt par manu zemi arī tādēļ, lai par mums neaizmirst, jo bez jūsu palīdzības mēs netiksim galā. Varbūt tā ir ļoti egoistiska vēlme, bet, ja es tagad sevī tādu veselīgu egoismu nekultivēšu, ukraiņi pazudīs, un šī apziņa man dod spēku. Jo bez jums, bez Latvijas atbalsta mēs būtu pazuduši jau kopš pirmajām kara dienām,” saka Oksana.

Dejot, gaidot pavasari

Viņa novērtē domāšanas maiņu, kura piemeklējusi daudzus ukraiņus, kuri pirms 2022. gada 24. februāra nevarēja viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu – kam pieder Krima? “To nevarēja arī mans kolēģis. Taču, kad viņš man togad 25. februārī piezvanīja, jautājot, vai esmu drošībā, uzzināju, ka viņš jau ir mobilizējies… Grūtais jautājums bija atbildēts,” stāsta Oksana. Pašlaik viņas dzīvoklī Pavlogradā apmeties brālis, kara mediķis. Viņam un ģimenei tā bijusi vienīgā vieta, kur patverties, kad pašu mājas sabombardētas. Jautāta, kādu viņa redz turpmāko kara gaitu, Oksana citē brāli. “Kad es šo jautāju brālim, viņš to saredz tikai caur pilnīgu militāro nodrošinājumu un veiksmīgu mobilizāciju. Brālis teica – ja tev ierakumos nav, ar ko šaut, par kādu uzvaru var būt runa, tad mēs mirstam… Otrs faktors ir gaidāmā mobilizācija – ja tas izdosies, mēs atgūsim spēkus,” stāsta žurnāliste.

Jautāta, kā viņa saredz – vai cilvēkus, tostarp Latvijā, karš nav nogurdinājis, Oksana atzīst – dzīvot mūžīgos kara apstākļos vai klātbūtnē – to cilvēka psihe nevar izturēt. “Pat ukraiņi dejo, tuvojoties pavasarim, atveras pludmales un plaukst saulespuķes… Tādēļ es saprotu, kāpēc varbūt uz ielas dzirdu mazāk runājam par kara šausmām Ukrainā. Taču svarīgākais ir ne tikai runāt, bet darīt, un Latvijā cilvēki ir darītāji. Jūs dodat cerību, ka mēs varam uzvarēt,” uzsver ukraiņu žurnāliste Oksana Pugačova.