FOTO: AIVITA LIZDIKA
Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas direktore Uva Grencione – Lapseniete saka, ka viņa ir īstena alūksniete. Sevi atceras jau kopš bērnudārza laikiem, kad “Pienenītē” kopā ar citiem bērniem vasarās jautri plunčājās mazajā baseiniņā. Viņa ar lielu mīlestību un pacilātību sagaida savas skolas 115. dzimšanas dienas svinības 2. augustā, un ne jau tikai tādēļ, ka kļuvusi par šīs skolas direktori. Prieku sagādā gaidāmā tikšanās ar klasesbiedriem, ar kuriem kopā svinēja izlaidumu pirms 20 gadiem, ar skolasbiedriem, kuri par savām dzimtas mājām sauc Alūksni, ar bijušajiem pedagogiem un tehniskajiem darbiniekiem, kuri palīdzēja skolēniem izaugt par personībām.
Skola gatava uzņemt viesus, gan tiekoties klasēs un koncertā sporta zālē, gan omulīgi iekārtotajā jaunajā pagalmā, kur svētku organizatori domājuši par visu, lai salidojuma dalībnieki justos mīļi gaidīti, kā atgriežoties mājās. Vēl tikai īsa atkāpe direktores atmiņās.
Pateicīga par latviešu valodu
Kad mazā meitene Uva uzsāka savas skolas gaitas, viņas pirmā skolotāja toreizējā pilsētas sākumskolā bija Nellija Slišāne, kura ar visu sirdi un dvēseli mācīja bērnus arī dejot.
Ģimnāzijas 5. līdz 9. klašu posmā nu jau pusaudzes Uvas audzinātāja bija matemātiķe Ligita Krieva. “Matemātikā es nebiju spoža, bet pateicos savai toreizējai latviešu valodas skolotājai Ivetai Salmiņai, kura bija ļoti, ļoti prasīga. Augstākā atzīme, ko viņas stundās varēja dabūt diktātā, bija astoņas balles, bet tad darbam bija jābūt perfektam. Vienmēr savā diktātā ielaidu kādu muļķīgu kļūdu. Tad viņa reiz, zinādama manas prasmes, jautāja, vai tiešām es nevaru reiz uzrakstīt pārbaudes darbu bez kļūdām. Šos vārdus atceroties, arī tagad vienmēr savos rakstos īpaši piedomāju par gramatiku. Tas taču būtu dīvaini, ka mēs paši savu valodu nezinātu…” atceroties pusaudzes gadus, stāsta U. Grencione – Lapseniete.
Interesēja politika
No 10. līdz 12. klasei jaunietes Uvas klases audzinātāja ģimnāzijā bija vācu valodas skolotāja Tekla Ozola vai, kā skolēni viņu mīļi dēvēja, – Tekliņa. “Viņa par mums ļoti rūpējās un centās veidot ģimeniskas attiecības. Tolaik modē bija atmiņu klades, un, lai gan mēs drusku par to pukojāmies, aprakstījām tajās dažādus skaistus mūsu sadzīves un mācību stundu mirkļus, par kuriem tagad, tos pārlasot, priecājamies. Atmiņu klades glabājas pie mūsu klasesbiedrenes Santas Sīles, un viņa tās arī šogad ņems līdzi uz salidojumu, jo tajās vēl palikušas brīvas lapas kāda interesanta notikuma aprakstīšanai…” saka Uva.
Mācoties 12. klasē, jaunā meitene pēc ģimnāzijas pabeigšanas bija nolēmusi tālāk studēt politoloģiju vai sabiedriskās attiecības. “Tolaik ģimenē daudz runājām par politiku, bet vakaros absolūtā klusumā televīzijā skatījāmies ziņu raidījumu “Panorāma”. Mamma mani brīdināja, ka profesionālis šajās jomās ir vai nu spožs, vai viduvējība. Ar viņas jautājumu, vai esmu tam gatava, startēju augstskolā, taču neiekļuvu budžeta grupā. Tomēr tradīcija turpinās arī tagad, kad dzīvoju savā ģimenē, – ikvakara un rīta ziņas mums visiem ir skatītākie raidījumi.
Pamats karjerai
Uva atceras kādus Ziemassvētkus ģimnāzijā, kad skolotājas Ivetas Mikijanskas klasē izteikusies, ka, iespējams, tomēr studēs pedagoģiju. “Lai arī kur cilvēks studētu, zināju, ka daudzās profesijās jāapgūst pedagoģijas pamati. Mans sapnis nebija strādāt skolā, bet sapratu, ka tas būs mans pamats, no kā sākt būvēt savu karjeru,” atceras U. Grencione – Lapseniete. Tā viņa nokļuva Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā (RPIVA), kur piecus gadus studēja eksperimentālā programmā “Izglītības darba vadītājs un viena mācību priekšmeta skolotājs pamatskolā”. “Man studijas ļoti patika, bet praksei apzināti izvēlējos Alūksnes skolas, tikai pēdējā studiju gadā praktizējos vienā no Rīgas privātskolām,” stāsta viņa.
U. Grenciones – Lapsenietes “izglītības kontā” vēl ir arī studijas maģistrantūrā biznesa vides vadībā Vidzemes augstskolā, kuru viņa ļoti iemīlēja, kā arī pedagoģijas maģistrantūras studijas RPIVA Alūksnes filiālē. “Skolotājam ir tā priekšrocība, ka viņš arī pats var mācīties visu savu darba mūžu, jo mums tiek piedāvāti dažādi profesionālās pilnveides kursi. Arī atalgojums vairs nav zems. Turklāt tas ir darbs ar skolēniem, kuri “piespiež” sekot līdzi laikam. Vienlaikus jāprot noturēt tās vērtības, kas skolotājam ir svarīgas. Pedagogs visu laiku ir apritē, jā, nogurst no cilvēku sabiedrības, bet tādēļ dots teju divus mēnešus garš atvaļinājums. Viņš savos skolēnos redz sava darba augļus un var lepoties ar tiem,” saka U. Grencione – Lapseniete, uzsverot sakāmvārdu, ka “katrai maizei ir sava garoza”.
Pirmā darba pieredze
Bakalaura studiju laikā Uva devās “ERASMUS” pusgadu ilgās studijās uz Beļģiju, savukārt maģistrantūrā – praksē uz Sicīliju. “Tas bija sevis izzināšanas un piederības vietas izpratnes laiks, jo man piedāvāja tur palikt pastāvīgā darbā. Nepaliku, jo atminējos mammas mācīto – ir svarīgi atcerēties, no kuras vietas tu esi nācis,” stāsta U. Grencione – Lapseniete. Tādēļ viņa atgriezās un darba gaitas 2012. gada februārī uzsāka Bērnu un jauniešu centrā Alūksnē, kļūstot par jauniešu lietu speciālisti. Te lieti noderēja padsmitnieces un studiju gados iegūtā pieredze, vasarās strādājot Rīgas privātajā bērnudārzā, pieskatot mazos. Savukārt centra direktore Eva Aizupe kļuva par vienu no iestādes vadītāja paraugu Uvas turpmākajā darbā.
Vēlāk radās direktora vietas vakance Alūksnes pilsētas sākumskolā, kurai Uva, daudz nedomājot, pieteicās. Pašvaldība viņai uzticējās, un viņa kļuva par vienu no jaunākajām izglītības iestādes vadītājām Latvijā, skolā ar tradīcijām, kurā pati mācījusies, skolā, kurā nu kolēģi bija viņas skolotāji, kuri viņai mācījuši lasīt, rakstīt un rēķināt. “Tā man bija ļoti laba dzīves skola, kurā zināšanas atkal smēlos no skolotājām Rutas Salakas, Agitas Bērzabindes, Anitas Junkures un citām. Tās man ir ļoti jaukas atmiņas,” atzīst direktore.
Priecājas par atbalstu
Pienāca pārmaiņu laiks, kad novadā sākās skolu reforma. 2022. gada vasarā U. Grencioni – Lapsenieti toreizējā ģimnāzijas direktore Daina Dubre – Dobre uzrunāja kļūt par viņas darba turpinātāju. “Piekritu, atteikties nemaz nedrīkstēju, jo ģimnāzija taču bija arī mana skola. Sākotnēji biju pienākumu izpildītāja, tad startēju konkursā direktora vakancei. Nebija viegli, bet 2023. gada janvārī mani iecēla šajā amatā. Tas, protams, man bija liels izaicinājums, bet visu var izdarīt, strādājot komandā, ja vien visi to vēlas. Bijām neliela skola, kas tagad atkal pārtapusi par lielu. Pēc pašvaldības šā gada lēmuma man ar 1. septembri būs jāvada aptuveni tūkstoš skolēnu mācību darbs un simts darbinieku – tik daudz kā apmēram vienā lielā Rīgas skolā,” saka jaunā direktore. Tagad viņas pārziņā kopumā būs trīs skolu ēkas, sporta zāle un dienesta viesnīca. “Tas ir izaicinoši, bet nepieciešami, un visu var izdarīt, tikai jābūt strādātgribošai un ieinteresētai komandai,” saka viņa.
Direktore priecājas, ka novada pašvaldība ir ieguldījusi ievērojamus finanšu līdzekļus ģimnāzijas un tās ārtelpas sakārtošanā. Šajā laikā jaunā un vecā korpusa telpas ir izremontētas, labiekārtotas, izbūvēta pāreja starp abām ēkām, tapis moderns ķīmijas kabinets, kuru skatīties brauc skolēni un pedagogi no visas Latvijas. “Pie skolas tagad ir tik daudz soliņu, ka skolēni nezinās, uz kura pirmā sēsties. Gaidu arī, kad ieaugsies un kārtīgi uzziedēs rozes, citi jaunie stādījumi,” priecājas U. Grencione – Lapseniete.
Durvis atvērtas
Ar skolēniem direktorei ir abpusēji saskanīgas attiecības. Viņa uzskata, ka mācību stundās skolotājam jāprot noteikt robežas neatkarīgi no tā, vai viņš ir gados jauns vai jau vecāka gadagājuma cilvēks. “Respekts ir atkarīgs no pedagoga personības. Arī skolas vadības komandai ir jāatļauj vadīt stundas skolēniem, jo kā gan citādāk vadītājs var izprast mācību procesu līdz kaulam? Tikai tad, kad es pati “izeju cauri” mācību saturam, gatavoju mācību materiālus, eju klases priekšā un katrai stundai pamatīgi gatavojos, reāli saprotu, vai arī skolēni to sapratīs, vai tomēr viņi šādai mācību vielai vēl nav gatavi,” atklāj U. Grencione – Lapseniete.
Savukārt starpbrīžos, kad direktores kabineta durvis ir plaši atvērtas, ikviens skolēns zina, ka droši var ienākt, parunāties, pajautāt nepieciešamo un saņemt atbildi. “Sen beidzies tas laiks, kad direktors ir nevēlams “bubulis”. Arī vasarā, satiekoties ar skolēniem pilsētā, vienmēr sirsnīgi aprunājamies par veiksmēm un neveiksmēm, interesējos, vai absolventiem izdevies iestāties tajās mācību iestādēs, kur viņi vēlējušies. Mazpilsētā taču cits citu pazīstam,” saka direktore.
Nojaukt vai būvēt no jauna
Ģimnāzija jaunajam mācību gadam ir gatava. “Izsludinātas vairākas vakances, bet tas nenozīmē, ka nevaram nodrošināt mācību procesu. Varam, bet nepieciešams to papildināt,” atklāj direktore. Jautāta par to, kas darbā sagādā vislielākās problēmas, U. Grencione –
Lapseniete atbild, ka skolas direktoram ir jābūt plaša profila speciālistam: “Jābūt lietas kursā par visu skolā notiekošo, bet, vai dzīvē ir tāds cilvēks, kurš var zināt absolūti visu? Tādēļ ir svarīgi, ka ir stabila, atsaucīga un darīt griboša komanda. Nekautrējos pateikt, ka kādreiz ko nesaprotu, bet tādēļ visu laiku mācos.” Viņa saka, ka ir pavisam atšķirīgas pasaules – būt sākumskolas direktoram un nokļūt ģimnāzijas direktora amatā. “Katrā no skolām jau bija izveidojušās savas tradīcijas un iekšējā kultūra. Pievienojos šiem darba kolektīviem, tādēļ man bija jāizdomā, ko es vēlos – visu nojaukt un būvēt no jauna, vai tomēr iedzīvoties un ienest arī savas jaunās vēsmas,” atklāj direktore. Pašlaik viņa ģimnāzijas vadības komandai jau ir norādījusi virzienu, kurā plānots skolu vadīt. Atliek vien izlemt, piedalās viņi vai nē.
Grūtības darbā direktorei rada Ministru kabineta noteikumu mainība, kas reizēm ierasto darbu skolā “sagriež kājām gaisā”. “Traucē nenoteiktība, daudzo prasību ievērošana, un ir slikti, kā teicis dzejnieks Imants Ziedonis, ja “šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās”. Darbā vienmēr cenšos rast kompromisu, jo man nepatīk strīdēties, cenšos ņemt vērā arī paaudžu atšķirības, kuras tomēr pastāv,” saka Uva.
Dārzs raisa domas
Atelpu no darba Uva gūst savu vecvecāku dzimtas mājās Alsviķu pagasta Strautiņos. “Mana ģimene dzīvo dzīvoklī Alūksnē, bet pietiek vien aizbraukt dažus kilometrus, lai izstaigātu dārzu, saplūktu puķes vāzei vai “ielaistu rokas zemē”. Tas ir dzimtas īpašums, kuru cēlis mans vecvectēvs. Šajā ainaviskajā vidē ar skatu no kalna lejā uz dīķi un mežu mēs būsim un paliksim,” Uva ir apņēmības pilna kopt un lolot savu senču īpašumu, ko mantojusi no tēta ģimenes. Dārzs un būšana dabā viņai raisa dažādas domas. Arī tagad, pirms ģimnāzijas 115. jubilejas pasākuma, viņa neviļus iedomājusies, ka visi viņas tuvākie cilvēki bijuši šīs skolas absolventi. Vecāki – Juris Grencions un Astrīda Bētere, māsa Unda, vīrs Andis un dēli Leo un Kaspars, visas tuvākās draudzenes. Tāpat arī viņas rados ir cilvēki, kuri izvēlējušies strādāt pedagoģijā. “Mana mamma vienmēr ir teikusi, ka jāatceras vide, no kurienes nāc, un cilvēki, kas palīdzējuši izaugt un veidoties par personību. Savukārt tētis mudinājis mācīties. Pilnīgi droši varu teikt, ka šo darbu nevarētu darīt pilnvērtīgi, ja man nebūtu manas ģimenes – vīra, viņa mammas, manu vecāku un audžutēva Jāņa, puikas. Viņi man palīdz atvieglot ikdienas dzīvi, redz manu darbu skolā “no malas” un palīdz to pilnveidot,” uzsver Uva.
