Galvenais nevēlēt otram ļaunu…

Stāsts par Mālupes pagasta sociālās aprūpes centra „Pīlādži’’ iemītnieci

Ainu Šternu

Patiesībā stāsta varone mana sarunu biedrene ir parasta lauku sieva ar darbā sastrādātām rokām, ar pārvietošanās grūtībām. Viņa aprūpes centrā iestājās 2019. gada augustā. Enerģiska, ar siltu sirdi jau pirmajās tikšanās reizēs viņa uzsvēra, ka dzīvē galvenais ir nevēlēt otram ļaunu.

Aina dzimusi Stāmerienā. Ģimenē bijusi pilnvērtīga- tēvs, mamma, vecāmāte. Bez viņas vecākiem bijis brālis. Vecāki strādājuši par kalpiem pie saimniekiem. Gājusi Stāmerienas pamatskolā, tur pabeigusi septiņas klases. Vairāk mācīties rocība neatļāva, un 16 gadu vecumā uzsāku patstāvīgas darba gaitas. No 1966. gada līdz pat aiziešanai pensijā strādājusi toreizējā Alūksnes rajonā, vienā no spēcīgākajiem kolhoziem „Pededze’’.

Kāpēc tādas pārmaiņas no Stāmerienas uz Pededzi? – Izšķīros ar pirmo vīru. Apprecējāmies1958. gada 27. Decembrī. Vīrs strādāja par dzelzceļnieku un reizē arī kā vadošais darbinieks. Pēc astoņu gadu kopdzīves aizgājām katrs uz savu pusi. Jo viņš kļuva neuzticīgs. Ļoti pārdzīvoju, kad viņš sāka dzīvot kopā vecāku par mani.

Tā atnācu uz Pededzi, sāku strādāt lopkopībā, tad pamazām uzdienēju par lopkopības pārzini. Vēlāk par laukkopības brigadieri. Pēc trīsdesmit pieciem nostrādātajiem gadiem aizgāju pensijā.

-Lai strādātu tādu darbu vajadzēja lielu uzņēmību un zināšanas.

– Teorētisko zināšanu man nebija, tikai prakse. Sākumā pie tēva, viņam iedalīja 15 hektārus zemes. Tālāk darba tikumu mācījos no galvenās agronomes Elzas Pundiņas Vēlāk smagi saslima mamma. Es attiecos no darba, tad pie manis uz māju atnāca agronome ar priekšsēdētāju un lūdza vēl pastrādāt, tā es turpināju strādāt.

– Mamma arī turpat no Stāmerienas?

Mammas saknes meklējamas Kurzemē. Viņa uz Stāmerienu bija atkūlusies bēgļu gaitā ar visiem lopiem. Viena mammas māsa Rīgā, otra Jelgavā.

Te mamma arī apprecējās ar manu tēvu. Viņš nomira 60 gadu vecumā ar insultu. Mamma arī strādāja kolhoza laikā par fermu pārzini, pensiju sagaidīja. 87 gados apgūlās zemes klēpī. Man jau pāri…

-Kad izšķīrāties viena taču nedzīvojāt!

-Mīlestība pie manis atnāca Edmunda izskatā. Pirmo sauca par Jāni. Ļoti kārtīgs cilvēks. Strādāja par šoferi. Ar dzeršanu un pīpēšanu nenoņēmās. Bija sava māja. Viņš bija jauns atraitnis. Abiem pirmās attiecības aiz muguras. Dzīvojām nereģistrētā laulībā mierā un saticībā un sapņojām, ka aiziesim pensijā un darīsim, ko gribēsim. Kāpēc nenokārtojām papīrus? Tā bija nolaidība. Vienmēr atlikām uz vēlāku laiku. Dzīve izdarīja savas korekcijas. Pēc kopā nodzīvotajiem divdesmit diviem gadiem 1993. gadā mans dzīves draugs nomira.

– Mājā saimniekot palikāt viena

– Ar to māju bija tā. Viņam bija divas māsas. Kad brālis nomira, pieteicās par mantiniecēm. Līdz ar to sākās pārdošanas bums. Viena dzīvoja Rīgā dzīvoklī, otrai māja Ādažos. Tai kurai dzīvoklis raudāja, ka naudas nav un izliks no dzīvokļa, nebūs kur palikt. Pierunāja mani māju pārdot. Summu sadalījām uz trīs daļām. Par savu daļu es nopirku dzīvokli. Četru gadus es pirms pārdošanas mājā nodzīvoju. Tajā bija četras istabas, nopirku dzīvokli ar divām istabām un virtuvi, trešajā stāvā ar malku kurināmu. Tur nodzīvoju no 1997. gada līdz 2019. gada, kamēr atnācu uz aprūpes centru. Dzīvokli pārdevu. Naudu noliku bērēm, visam, kur vien vajag. Dzīvoklī nedzīvo neviens.

– Kā pieņēmāt lēmumu par aprūpes centru

– Viegli jau nebija izšķities par šādu soli. Sākumā jau ļoti patika dzīvoklis. Kaut kas jauns man. Bija atgriezies dzīves prieks. Kamēr vien spēju apkopu savu dārzu, kad vairs nevarēju maksāju cilvēkam. Pamazām veselība no manis atkāpās. Gulēju slimnīcā, pēc blokādēm kādu brīdi palika labāk. Kad vairs nelīdzēja ne zāles, ne plāksteris, atmetu visam ar roku. Palīdzēja audžu dēls, brauca mājā aprūpētāja, beidzot bija jāpieņem lēmums par aprūpes centru. Tagad varu sacīt, ka mūžā sakrāto izdalīju, paņēmu līdzi pašu nepieciešamāko. Darbā pagāja 42 gadi. Ir jau smagi, ka tā visu pārdomā un tomēr esmu pateicīga Dievam par visu. Esmu kristiete, 15 gados mani Gulbenes baznīcā nokristīja.

-Esat iejutusies jaunajos apstākļos, ciemiņi arī brauc

– Neviens mani nav aizmirsis. Te arī satieku pazīstamus cilvēkus, ar kuriem kopā strādāts un ballēs iets. Jaunībā pati daudz dziedāju, dejoju tautiskās dejas, spēlēju teātri. Tagad grūti runāt, tiklīdz sāku, tā jāraud.

– Ko novēli līdzcilvēkiem?

– Protams, ka jaunajiem darbu, lai nav jābrauc projām. Lai visiem būtu veselība, izturība, saticība. Dzīvot ar labām domām un galvenais, otram nevēlēt ļaunu.

Aina Šterna apmeklē dievkalpojumus, dzied kopā ar draudzenēm, kuras te satiktas, vingro, ada un lasa vietējo avīzi un citu presi. Aina piedalās pēc savām spējām aprūpes centra pasākumos, darbojas klientu padomē un gaida Ziemassvētkus