Laura Felša
Atzīmējot Alūksnes pilsētas 105. gadadienu, Alūksnes novada muzejā pulcējās novadpētnieki un vēsturnieki, lai aplūkotu Alūksnes attīstības ceļus, – no iedzīvotāju skaita izmaiņām līdz arhitektūras mantojumam un militārajai vēsturei. Klātesošie varēja uzzināt vairāk par pilsētas attīstību, arhitektūru un sabiedriskajiem procesiem. Novadpētnieku un vēsturnieku pētniecisko darbu lasījumu mērķis – saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm Alūksnes novada bagātīgo un daudzslāņaino vēsturi.
Izzināt, saglabāt un nodot tālāk
Vēsture ir mūsu pagātnes atspulgs, kas palīdz izprast tagadni un veidot nākotni. “Katras pilsētas un novada vēsture ir unikāla – tā veidojas no cilvēkiem, notikumiem un tradīcijām, kas cauri gadsimtiem veidojuši vietas raksturu un identitāti. Alūksnes novada vēsture ir bagāta un daudzslāņaina, un, lai to saglabātu un nodotu nākamajām paaudzēm, ir būtiski to izzināt, pētīt un popularizēt,” pasākuma atklāšanā teica Alūksnes novada muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja Jolanta Baldiņa. Šāda veida pasākumi, kuros tiek prezentēti novadpētniecības pētījumi, ir svarīgi vairāku iemeslu dēļ. Tie ne tikai sniedz jaunas zināšanas, bet arī veicina interesi par vietējo vēsturi un tās izpēti. Kā teica J. Baldiņa, šī ir pirmā tikšanās, ko organizē Alūksnes novada muzejs vietējās kopienas saliedēšanai un piederības sajūtas stiprināšanai – nākamā tikšanās paredzēta 23. maijā.
Uzskaita iedzīvotājus
Vēstures izzināšana un saglabāšana vienmēr bijusi Astrīdas Ievednieces aicinājums un saistīta arī ar viņas profesionālo darbību. Bijusi bagāta darba pieredze arhīvā, muzejā, kā arī dienestā Mobilo strēlnieku bataljonā. Pasākumā A. Ievedniece klātesošos iepazīstināja ar sev tuvu tēmu par pēckara dzīves izpēti, kur aiz skaitļiem un vēsturiskiem faktiem vienmēr slēpjas cilvēku likteņi. Viņas pētnieciskajā darbā “Alūksniešu skaitīšana” atklājās, kādiem mērķiem noderēja 1944. – 1945. gada Alūksnes iedzīvotāju saraksti: apgādes organizēšanai, ielu nosaukumiem, adresēm, darbaspēka mobilizācijai (meža darbiem, ceļu remontiem, darbam kūdras purvos), mobilizēšanai armijā, skolām (bērnu vecums, skaits), iedzīvotāju sastāva un nodarbošanās noteikšanai.
Lai iegūtu pilsētas tiesības, apvidū bija jābūt noteiktam iedzīvotāju skaitam. Iedzīvotāju skaitīšana notika vienmēr, īpaši pēc svarīgiem notikumiem, piemēram, pēc kara darbības. 1944. gada rudenī Kurzemē vēl risinājās karadarbība, bet Alūksnē jau sākās rosība. Bija svarīgi izdarīt trīs darbus – zemes lauku atmīnēšanu, kritušo apglabāšanu un iedzīvotāju skaitīšanu. Kādā veidā noteica skaitu? Piedzimušos un nomirušos varēja noteikt ļoti precīzi, aizbraukušie un atbraukušie – tos saskaitīt bija grūtākais uzdevums. Starp citu, 1945. gada janvārī Alūksnes iedzīvotāju skaits bija 2391, stāsta A. Ievedniece.
Viņa izpētījusi, ka sākumā mēģināja cilvēkus aicināt pieteikties un reģistrēties pašiem, taču tam nebija pietiekama atsaucība, bija arī kļūdu iespējamība. Šo metodi atmeta un nodibināja ielu komitejas – katra skaitītāju grupa apstaigāja un pierakstīja noteiktās ielās cilvēku skaitu, nodarbošanos un sastādīja sarakstus.
Atstāj paliekošas pēdas
Vēsturnieka un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvja Daiņa Rižkina profesionālais ceļš savijies gan ar militāro dienestu, gan vēstures pētniecību. Viens no viņa pētnieciskajiem virzieniem ir 7. Siguldas kājnieku pulka vēsture Alūksnē – tieši par šo tēmu ir viņa pētnieciskais darbs “7. Siguldas kājnieku pulka garnizona darbība Alūksnē: 1934 – 1940”. Viņš atklāja, cik ciešas un nozīmīgas bijušas 7. Siguldas kājnieku pulka un Alūksnes iedzīvotāju attiecības, – pulks ne tikai pildīja militārās funkcijas, bet arī aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, infrastruktūras attīstībā un vietējās ekonomikas veicināšanā, atstājot paliekošas pēdas pilsētas vēsturē. Darba mērķis ir sniegt plašāku ieskatu Latvijas bruņoto spēku 7. Siguldas kājnieku pulka darbībā, aplūkojot daļu apmācības norisi, karavīru sadzīvi un dzīvi, kas risinājās ārpus garnizona teritorijas. “Alūksnē atradās 7. Siguldas kājnieku pulka garnizons – tas bija skaitliski lielākais pulks Latvijā. Tas atradās Alūksnē, Liepnā, Gulbenē, Viļakā, Litenē, viena no spēcīgākajām divīzijām, kuras tiešais uzdevums bija aizsargāt Latvijas robežu. Viņi izveidoja vidi, lai ne tikai paši spētu šeit dzīvot, bet, lai varētu sastrādāties ar Alūksnes iedzīvotājiem,” teikts pētījumā.
Par ekonomiskajām pārmaiņām
Maija Semjonova ir bibliogrāfe, kuras pārziņā ir arī novadpētniecības darbs Alūksnes novada bibliotēkā. Ar Alūksnes vēstures izpēti viņa saistīta jau ilgstoši – strādājusi Alūksnes novada muzejā, vadījusi skolēnu pētnieciskos darbus vēstures skolotājas amatā un turpina izzināt Latvijas vēsturi novadpētniecības ietvaros. M. Semjonova savā pētnieciskajā darbā “Jaunā rosme Alūksnē” atklāja nesenās vēstures problēmas un izaicinājumus, cilvēku smago darbu un dzīves paradumus, kas ļauj kritiski izvērtēt mītus par “labajiem padomju laikiem”. Viņa pateicās tā laika iestāžu darbiniekiem, kuri papildināja informāciju ar saviem atmiņu stāstiem un fotogrāfijām, lai bagātinātu novadpētniecības krājumu. Pētījums ir par ražošanas iestādēm pēckara gados. Kā teica M. Semjonova – paēdis karavīrs ir labs karavīrs un paēdis alūksnietis arī ir labs alūksnietis.
“Ar 1945. gada vasaras lietavām Latvijā noslēdzās kārtējie laikmetu grieži. Karu pārcietušie bija gatavi piemēroties, mainīties un izdzīvot par katru cenu. Vajadzēja atjaunot visu sagrauto. Bija jādomā par pārtikas ražotnēm. Latvijas saimniecības nozares iekļāva vienotajā PSRS ekonomikas sistēmā. Darba devējs bija valsts. Alūksnē nekāda īpaša rūpniecība nepastāvēja – Alūksnes apriņķa Patērētāju biedrību savienības Rūpkombināts. Trūka ļoti daudzu preču, tādēļ padomju iekārta izveidoja pārtikas kartīšu sistēmu, izsniedzot noteiktu devu katram, kas nebija nodarbināts lauksaimniecībā. Kartītes ieviesa jau 1944. gada rudenī,” teikts pētījumā.
Alūksnes apriņķa Patērētāju biedrību savienības maizes ceptuves darbojās kā nacionalizētās ceptuves. Alūksnes patērētāju biedrības ēdnīca Nr. 1 pēckara periodā, līdz uzcēla jauno ēku 1965. gadā, atradās Dārza ielā 10. Darbojās arī otra ēdnīca Latgales ielā 1.
“1961. gadā nolēma, ka putnkopība ir izdevīga, tā ļaus iegūt daudz augstvērtīgu produktu. Alūksnes putnu fabrikā darba rezultāti auga katru gadu, plāni pildījās olu un gaļas ražošanā. Alūksnes putnu fabrika vairākas reizes saņēma Latvijas Lauksaimniecības ministrijas Goda rakstus un sarkano karogu par ražošanas rezultātiem,” izpētījusi M. Semjonova.
No gotikas līdz neogotikai
Alūksnes novada muzeja vēsturnieks Ernests Stroinovs pētniecībai pievērsies ar lielu interesi. Jau kopš bērnības viņš aizraujas ar mākslas un kultūras vēsturi. Šobrīd viņš studē filoloģiju, taču nākotnē plāno papildināt savas zināšanas Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa uzmanības lokā ir arheoloģija, mākslas vēsture, arhitektūra, kā arī plašāks Alūksnes vēstures spektrs – no dzelzs laikmeta līdz pat pagājušā gadsimta notikumiem. Savā pētnieciskajā darbā “Alūksnes Jaunās pils arhitektūras DNS” E. Stroinovs klātesošos iepazīstināja ar pils arhitektūras līkločiem.
Gotika – galvenais arhitektūras un mākslas stils Eiropā no 13. līdz 16. gadsimta sākumam. Šī stila ornamenti ir pārspīlēti, liela izmēra. “Kaut arī simetrijas stils nelikās svešs, īpaši laicīgā arhitektūra tiek plānota praktiski, sākot jau ar telpu izkārtojumu,” viņš stāstīja. Savukārt perpendikulārā gotika ir gotikas stila paveids, kas unikāli raksturīgs Britu salām. Anglija jau no 13. gadsimta iesaistījās starptautiskajā tirdzniecībā, viņiem radās sava nacionālā identitāte, unikāls viņiem raksturīgs stils. Bet neogotika, kur izmantoja astoņstūra atvasinātas formas, ir gotikas stila atkārtota “atdzimšana” historisma periodā no 18. gadsimta otrās puses līdz 20. gadsimta sākumam. Šie stili izmantoti un vērojami Alūksnes Jaunās pils arhitektūrā.
Reklāma